Viduslaiku Eiropā saistībā ar kristietības invāziju ļoti izplatīta kļuva leģenda par kādu īpaši varenu valstību, kas atrodas kaut kur tālu austrumos un ko pārvaldījis kāds valdnieks, kura tiešais priekštecis esot bijis viens no leģendārajiem Bībeles “austrumu gudrajiem”. Šī valsts meklēta gan austrumos, gan tostarp arī Āfrikā, taču tā arī nav atrasta. Turklāt meklēta ļoti nopietni, pat pāvestu līmenī. Lai gan arī mūsdienās neviens lāgā nezina, vai tāda vispār realitātē bijusi.

Eiropu pārņēmusī leģenda

Tātad kopš 12. gadsimta vidus Eiropas teritorijā ļoti intensīvi sāka izplatīties leģenda par kādu prezbiteri jeb tādu kā virspriesteri, goda mācītāju Jāni (Joanu) un viņa pārvaldīto vareno valstību, par kuras nosaukumu gan nav saglabājušies pat nostāsti vai vispār jebkādi mājieni. Pētnieki uzskata, ka kopumā šī leģenda attīstījusies un veidojusies vismaz četrus gadsimtus, kamēr “nobriedusi” tajā formā, kāda tā pazīstama mūsdienās. Vēstīts, ka atbilstoši Brokhauza un Efrona enciklopēdiskajai vārdnīcai leģendas pamatā esot it kā reāls fakts par tā dēvētā kristietības herētiskā jeb faktiski ķeceriskā novirziena nestoriāniešu (mācība, kas pauda, ka Jēzus Kristus inkarnāciju veido divas savstarpēji nesaistītas personas – cilvēciskā un dievišķā) gūtajiem lielajiem panākumiem savas ticības izplatīšanā Vidusāzijas tautu vidū, kā tas esot fiksēts senajos Abula Faradža pierakstos.

Pirmo reizi par prezbiteri Jāni un viņa vareno valstību 1145. gadā savā hronikā rakstījis Freizingas Otons. Attiecīgais ieraksts pauž, ka 1145. gadā Hebalas (mūsdienās – Džubaila Libānā) bīskaps Hjū, apmeklējot Romas pāvestu, izstāstījis viņam par garīdznieku Jāni, kurš mīt kaut kur tālu austrumos un faktiski ir karalis kādā ļoti varenā kristiešu valstī. Bīskaps apgalvojis, ka karalis Jānis ir pēctecis vienam no Bībeles leģendārajiem gudrajiem, kuri ieradušies Betlēmē nolūkā noliekt savas galvas jaundzimušā Jēzus priekšā. Ļoti īpaši esot uzsvērts, ka karalis Jānis un visi viņa pavalstnieki esot bijuši kristieši. Sakāvis mīdiešus un persus, Jānis grasījies atbrīvot arī Jeruzalemi no neticīgajiem, taču kaut kāda iemesla dēļ viņa karaspēks nav spējis šķērsot Tigru un bijis spiests atgriezties mājās.