Bezpajumtnieku problēma īpaši skaudri bijušajā PSRS iezīmējās faktiski jau Pilsoņu kara gados jeb pašā 20. gadu sākumā, kad daudz bērnu palika bez vecākiem un mājām. Protams, arī šajā gadījumā avoti piedāvā atšķirīgus skaitļus, taču oficiāli pieņemts uzskatīt, ka 20. gadu pašā sākumā tādu mazo bezpajumtnieku valstī esot bijis aptuveni 4,5–7 miljoni. Un viņiem nebija praktiski nekādu izredžu – jāspēj tikai pilnībā patstāvīgi izdzīvot. Visbiežāk tādi bērni uzturējās dzelzceļa staciju apkaimē, lai tur pakamptu visu, kas “slikti piesiets”, kā arī nereti pat apvienojās bandās un uzdrošinājās aplaupīt vilcienu pasažierus. Ar tādiem vajadzēja kaut kā cīnīties...

Arī nāvessods bērniem

Un jaunā padomju vara patiešām esot centusies. Jau kopš 1919. gada sāka ierīkot īpašas internāta tipa iestādes – bērnunamus, darba komūnas un skolas–kolonijas. Izveidoja pat speciālu Bērnu aizsardzības komiteju ar pašu tautas izglītības komisāru Anatoliju Lunačarski priekšgalā. Bet 1921. gadā tapa “Vissavienības bērnu izpildkomiteja”, kuru bija uzticēts vadīt Feliksam Dzeržinskim. 1924. gadā norisinājās 1. Maskavas konference saistībā ar cīņu pret “bezpajumtniecību”, un drīz šajā cīņā nācās iesaistīties arī komjaunatnes un partijas organizācijām, kā arī pat tā paša Dzeržinska pārraudzītajai ČK jeb Ārkārtas komisijai.

Valstī sāka darboties V. Ļeņina vārdā nodēvētā Palīdzības fonda bezpajumtniekiem bērniem nodaļas, kā arī biedrība “Bērnu draugi”, kas nodarbojās ar speciāli bezpajumtniekiem bērniem paredzētu naktsmītņu, patversmju, darbnīcu, vasaras nometņu un bērnu laukumiņu ierīkošanu. Dažādās formās centās ieviest arī uzraudzības un individuālās aprūpes sistēmas, patronāžu un pat adoptēšanu. Piemēram, bezpajumtniekus bērnus nodeva zemnieku ģimenēs, par ko tās no valsts saņēma papildu zemes platības. Taču pilnā mērā ar šo problēmu neizdevās tikt galā līdz pat 30. gadu vidum.