Nesen apritēja kāda no kārtējām baisajām gadskārtām – pagājuši 35 gadi, kopš padomju daudzbērnu ģimene Ovečkini, piedraudot ar šaujamieročiem un sprāgstvielām, nolaupīja pasažieru lidmašīnu Tu-154, pieprasot Ļeņingradas vietā viņus nekavējoties aizgādāt uz Londonu...

Daudzbērnu mātes svētība

Ovečkinu ģimeni mēdza dēvēt par nelabvēlīgu. Viņi dzīvoja ne pārāk viegli. Galvenais balsts bija ražīgā māte Ninele, kura pati agrā bērnībā palikusi bez vecākiem, izaugusi padomju bērnunamā, agri apprecējusies un sākusi bezbēdīgi ražot pēcnācējus. Rezultātā viņai sanāca 11 bērni – septiņi dēli un četras meitas, turklāt bija vēl arī divpadsmitais bērns, meitiņa, bet viņa nomirusi jau drīz pēc dzemdībām. Bet šīs 20. gadsimta otrās puses laikmetam neraksturīgi lielās ģimenes tēvs bija šoferis Dmitrijs Ovečkins, kurš nomira 1984. gadā. Viņš bijis valdonīgs, brutāls, bieži palaidis rokas un pat mēdzis sarīkot šaušanu ar medību bisi tieši mājoklī, kas bija neliela privātmāja ar vēl jo nelielāku piemājas zemīti, kurā kopš mazotnes allaž strādāja arī visi ģimenes bērni. Irkutska.

Tostarp vecākie bērni bija uzrādījuši nesliktas muzikālās dotības un sekmīgi mācījās vietējā mūzikas skolā. Tur sāka mācīties arī jaunākie ģimenes bērni, pēc kā drīz nobrieda ideja, ka varētu izveidoties mūziķu grupa jeb diksilends, kas spēlē tā dēvēto tradicionālo džezu: sitamie instrumenti, saksofons, trompete, trombons, bandžo, kontrabass un klavieres, kuras spēlējošajam Igoram, kā apgalvojuši pedagogi, piemitusi absolūtā muzikālā dzirde. Meitenes ansamblī, kuru nodēvēja par “Septiņi Simeoni”, nepiedalījās, lai gan turpat vien līdzās allaž bija, pildot ģērbēju, grimētāju un frizieru pienākumus.

“Septiņus Simeonus” pilnībā novērtēja 1985. gadā, kad viņi kā Irkutskas apgabala pārstāvji startēja Jaunatnes un studentu festivālā, pēc kā par viņiem pat uzņēma dokumentālo filmu. Panākumi deva arī citus padomju sadzīvē ievērības cienīgus augļus: Ovečkinu ģimene no valsts saņēma divus jaunus trīsistabu dzīvokļus, un arī visādi citādi šķita, ka šīs “nelabvēlīgās” ģimenes dzīve pamazām sakārtojas. Turklāt 1987. gadā Ovečkini viesizrādēs apceļoja Japānu, un tas bija izšķirošs mirklis. Ģimeņu muzikālie kolektīvi pasaulē allaž bijuši populāri, un jau tajā reizē veikli ļaudis slepus piedāvāja Ovečkiniem neatgriezties PSRS, piesolot galvu reibinošu karjeru Rietumos un lielu kaudzi naudas. Brāļi atteicās, jo mājās bija palikušas gan māsas, gan arī mamma, taču doma par piesolīto pilnībā citas kvalitātes dzīvi tomēr bija iepatikusies.