Lai kā arī viss vēlāk izvērtās, tomēr pēc smagās sakāves 1. Pasaules karā salīdzinoši neilgā laikā Vācija ne tikai spēja maksimāli atjaunot savu militāro potenciālu, bet arī pārliecinoši iesaistīties 2. Pasaules karā. Ir labi zināms, ka tāpat vien, no zila gaisa tik ievērojamus ekonomiskos sasniegumus nav iespējams uzrādīt. Šeit nepieciešami atbalstītāji jeb tā dēvētie sponsori. Un tādi vāciešiem un tostarp arī pašam Ādolfam Hitleram patiešām bija, tikai Rietumu sabiedrībā par to joprojām lāgā nevēlas lieki runāt...

Miljardos mērāmas finanšu plūsmas uz Vāciju

Vispirms varbūt jāpiebilst, ka sponsora jēdziens pamatā paredz savā ziņā nesavtīgu atbalstu vai palīdzību, taču tajos gadījumos, kad runa ir par kara izraisīšanu, ieroču tirdzniecību un visu tamlīdzīgo asiņaino darījumu arsenālu, parasti tomēr ir vistiešākā ieinteresētība. Palūkosim, kā tas viss realitātē bija šajā gadījumā.

Pēc 1. Pasaules kara par uzvarētājiem pasludinātie sabiedroto spēki neokupēja Vāciju, tās teritorija palika neizlaupīta, tostarp vācu militāro arsenālu pārstāvošie rūpnieciskie rajoni arī palika faktiski pilnībā neskarti. Valstī vadošā loma joprojām saglabājās lielajiem valsts galvenā ogļu baseina Rūras magnātiem, kas Veimāras republikā ienāca, saglabājot savu ekonomisko varu. Tieši tāpēc vecais rūpnieciskās oligarhijas, militāristu un zemes aristokrātijas bloks, par spīti sabiedroto uzliktajām skarbajām reparācijām visai vāciešu sabiedrībai, ļoti ātri atplauka, vienlaikus iemantojot jaunu un ļoti spēcīgu attīstības impulsu. To pamatā nodrošināja neticami ātri atjaunotās ekonomiskās saites, galvenokārt ar ārvalstu “labvēļiem”.