Kad aiz loga virpuļo sniegputenis un stindzinošs sals uz stikla zīmē smalkus rakstus, cik gan daudz prieka un siltuma istabā ienes smaržīgs rožu pušķis. Taču pirms simt gadiem dzīvu puķu buķete ziemā bija īsts brīnums. Un šī brīnuma radītājs bija Jūlijs Rībelis, kuru pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados dēvēja par Latvijas ziedu karali.

Pazīstamais dārzkopis Jānis Peņģerots-Svešais uzskatīja Jūliju Rībeli par izcila uzņēmēja paraugu: “Ir cilvēki, kuru uzņēmumi veicas, uzplaukst un attīstās, pat ja viņi sāk bez kapitāla; un ir tādi, kas, ar kapitālu uzsākuši, iet bojā. Tomēr lielākoties cilvēks pats ir savas laimes kalējs, pats sava likteņa radītājs un vadītājs. Dzīves prieks, enerģija, darba mīlestība un saprāts, tie ir tie faktori, kuri noteic cilvēka likteni. Tāds arī mūsu puķu karalis Jūlijs Rībelis: kā muižas dārzniecības māceklis viņš ieradās Rīgā, lai papildinātu zināšanas. Ar to vien vēl neapmierinājās, aizbrauca uz Pēterpili mācīties pie slavenā vācieša Eilera. Atgriezies ar 25 rubļiem kabatā un uzsāka savu komercdārzniecību Rīgā.”

Neizsīkstoša zinātkāre kopš jaunības

19. gadsimta otrajā pusē daudzi jauni latviešu puiši nolēma apgūt profesionāla dārznieka amata prasmes – toreiz vēl maz pieredzētu un retu profesiju. Daži mācījās pie pieredzējušiem muižu dārzniekiem – vāciešiem, tādējādi apvienojot latviešu zemnieka čaklumu ar vāciski precīzu akurātumu.