Ir tāds jēdziens “bioloģiskais pulkstenis”, un tas nav nekāds laikmetīgais zinātniskais vai zinātniski fantastiskais izgudrojums, jo tas patiešām piemīt ikvienai dzīvai radībai un pat augam, turklāt katram tas ir absolūti individuāls. Bioloģiskais pulkstenis atkarīgs no diennakts bioritmiem, kas atrodas diapazonā no 22 līdz 25 stundām. Cilvēkiem, kurus mēdz dēvēt par “cīruļiem”, piemīt saīsināts bioloģiskais cikls, savukārt “pūcēm” tas ir pagarināts. Diennakts bioritmi var arī mainīties, tāpēc dzīves laikā cilvēks var periodiski būt gan “cīrulis”, gan “pūce”. Taču šajā dabisko likumību parādē viss būtiski mainījās pēc tā, kad kāds praktiski nezināms izgudrotājs izdomāja pirmo pulksteni jeb ierīci precīzai laika mērīšanai...

No saules pulksteņa līdz uguns pulkstenim

2013. gadā Šveices pilsētas Bāzeles universitātes pētnieku grupa vēstīja par Ēģiptes leģendārajā Valdnieku ielejā izrakumos atrasto vertikālo saules pulksteni, kuram noteikts vismaz 3,3 tūkstošu gadu vecums. Sākotnēji tā bijusi plakne ar stundu dalījumu, kas nostiprināta uz sienas, kura vēlāk sagruvusi. Pētnieki pauduši pārliecību, ka šis pagaidām ir cilvēces vēsturē pirmais zināmais vissenākais pulksteņa paraugs.

Saules pulkstenis – tā ir parasta zemē iedurta nūja, kurai apvilkta apļa līnija, kas sadalīta iedaļās. Tas rāda īsto vietējo laiku un neņem vērā starpību, ko veido oficiālais un vietējais saules laiks. Diemžēl saules pulksteni izmantot var tikai dienas laikā un tikai skaidru debesu apstākļos vai vismaz vieglā dūmakā, bet ar nosacījumu, lai tā dotu iespēju veidoties skaidri saskatāmai ēnai. Tieši šā iemesla dēļ mūsdienās saules pulksteņi spēj izraisīt praktiski tikai vēsturisku interesi.