Joprojām spēkā esošā oficiālā versija pauž, ka Trešā reiha jeb fašistiskās Vācijas fīrers Ādolfs Hitlers 1945. gada 30. aprīlī dzīvi beidza pašnāvībā un viņa mirstīgās atliekas sadedzinātas bumbas izrautā bedrē tieši pie Berlīnes bunkura, kurā viņš kopā ar vistuvākajiem līdzgaitniekiem pavadīja dzīves pēdējās dienas. 

Tostarp PSRS vadonis Josifs Staļins nesteidzās piekrist Hitlera pasludināšanai par mirušu, arī vairāki rietumvalstu vadītāji lāgā neticēja, ka viss varētu būt tik vienkārši, tāpēc visi kopā vēl ilgus gadus gan slepus, gan arī gluži atklāti turpināja Hitlera meklēšanu praktiski visos pasaules nostūros. Savdabīgs ir fakts, ka tikai 1956. gada 25. oktobrī Bavārijas pilsētas Berhtesgādenes tiesa pilnībā oficiāli atzina Ādolfu Hitleru par mirušu, lai gan nesen atslepenotajos CIP dokumentos vēstīts, ka amerikāņi viņa meklēšanu aktīvi turpinājuši vēl vismaz desmit gadus...

Kāpēc steidzināja Berlīnes ieņemšanu?

Būtībā forsētā Berlīnes ieņemšana bija vienlaikus gan savstarpēja sabiedroto sacensība, gan tostarp arī psiholoģiski labi aprēķināts vistiešākais pamudinājums stūrī iedzītam Hitleram ātrāk izdarīt pašnāvību – sabiedrotie cerēja, ka tādējādi ātrāk iestāsies kara beigas, ievērojami mazinot upuru kopējo skaitu. Tieši tā to arī var apgalvot: visi iesaistītie spēki teju vai gluži droši zināja, ka Hitlers nekādā gadījumā neuzdrošināsies padoties dzīvs, nešaubīgi izvēloties pašnāvību.