Interesanti, ka, salīdzinot blokus un kā saistvielu izmantotos materiālus, izrādās, Krimas piramīdas ir pilnībā identiskas savām ēģiptiešu līdziniecēm!

Dzirdot par to, ka pētniekiem izdevies atklāt kādu jaunu piramīdu, vispirms acu priekšā uzplaukst aina ar teju vai necaurredzamiem džungļiem, kuru pašā vidū liānu vijumu ieskāvumā slēpjas jaunatklātā būve, vai arī līdz pat apvārsnim plešas nebeidzams tuksneša klajums, kur daļējā smilšu apbērumā slēpjas tāds pats iepriekš minētais objekts. Taču, izrādās, piramīdas var atklāt arī citās zemēs un vietās.

Jāmeklē dziļumā

Mūsdienās, kad izveidotas augstas precizitātes kartes, kurās vissīkākajās detaļās atainota visa mūsu planēta, ir pat grūti kaut vai iedomāties, ka vēl kaut kur varētu slēpties kāda gigantiska, mākslīgi uzbūvēta akmens piramīda. Taču ir tādas vietas, kurās tomēr nespēj ieskatīties šķietami visu redzošā kosmosa pavadoņa bezkaislīgi vērīgā acs. Un tā ir pazeme. Bet tieši tur atklātas ļoti savādas būves jeb gluži konkrēti – Krimas piramīdas.

Kā jau tamlīdzīgos gadījumos jābūt, šīs būves atklātas gluži nejauši. 1991. gadā ģeologu grupa meklēja dzeramā ūdens krājumus, kas Krimā allaž bijusi ļoti nopietna problēma. Attiecīgo meklēšanu veica ar salīdzinoši vecām, pat mēreni primitīvām metodēm, proti, pielietojot rīkstniecību. Rezultātā izdevās atklāt ievērojamus pazemes ūdeņu horizontus, kas tagad apgādā Sevastopoli un tās apkaimē esošās apdzīvotās vietas... Tiesa, patiesības vārdā jāpiemin, ka vispār jau piramīdas Krimā meklētas arī agrākos laikos. Zināms, ka 1926. gadā to ļoti nopietni darīja pētnieka Aleksandra Barčenko vadītā ekspedīcija. Bet laikā no 1942. līdz 1944. gadam to atkārtoja arī nacistiskās Vācijas ezoteriskās biedrības Ahnenerbe pētnieki. Ne vieni, ne otri neguva pārliecinošus panākumus, un abos gadījumos problēma bija tā pati, kas saistībā ar kosmiskā pavadoņa iespējām – proti, visi šīs būves meklēja virs zemes, bet, kā tagad kļuvis skaidrs, vajadzēja meklēt zem zemes...