Godīgi sakot, kopš savas pastāvēšanas pirmsākumiem psihiatriskās slimnīcas nav īpaši atšķīrušās no cietuma. To centās attaisnot, it kā jautājot: vai tad cilvēks, kurš nav spējīgs būt atbildīgs par savu rīcību, var nesodīts brīvi staigāt apkārt un jebkurā momentā sākt darīt visu, kas vien ienāk viņa ne gluži veselajā prātā? Labāk taču tādu īpatni nodalīt no sabiedrības, nodot īpašā uzraudzībā un turēt tur tik ilgi, kamēr ārsti būs pārliecinājušies, ka viņš kļuvis apkārtesošajiem nekaitīgs.

Tieši šāds garīgi neveselo cilvēku beztiesiskums tad arī ir pamatā tā dēvētajai represīvajai psihiatrijai, t. i., faktiski pilnībā veselu cilvēku piespiedu ievietošanai psihiatriskajās slimnīcās saistībā ar gluži politiskiem motīviem. Tāda parādība bijusi spēkā – un vēl joprojām ir – daudzās pasaules valstīs, un izņēmums nebija arī PSRS.

Boļševiki pārņem cariskās tradīcijas

Par pirmo “psihiatriskās palīdzības” kā soda mēra pret citādi domājošajiem bezdelīgu jaunajā padomju valstī kļuva Kazaņas cietuma psihiatriskā slimnīca, kas atradās ciešā NKVD (VDK priekštece) kontrolē. Šī par apgabala dziednīcu dēvētā iestāde atvērta jau patālajā 1869. gadā, vēl Krievijas imperatora Aleksandra II valdīšanas laikā, un to ilgi uzskatīja par vienu no paraugiem tam, kā vajag (un var!) maksimāli humāni izturēties pret pacientiem. Vēstīts, ka tā bija impērijā pirmā tāda tipa iestāde, kurā atteicās no slimnieku turēšanas karceros un traumējošām ārstēšanas metodēm, piemēram, apliešanas ar aukstu ūdeni vai kodīgu smērvielu iesmērēšanas un tamlīdzīgi.