Mūsdienās lielākajai daļai cilvēku visi viduslaiki šķiet gluži kā ietīti vienos dūmos, kas nāk no tiem ugunskuriem, kuros apmātie un asiņainie kristiešu inkvizitori dedzināja ķecerus un raganas. Saistībā ar ķeceriem tas tā patiešām arī bijis, savukārt nelaimīgo par raganām pasludināto sieviešu kārta vispār pienāca faktiski tikai pašās 15. gadsimta beigās, proti, tajā laikā, kad Eiropā savus apgriezienus jau pilnā gaitā bija uzsācis it kā gaišais renesanses laikmets.

Uzreiz var piebilst, ka tulkojumā no grieķu valodas “ķeceris” faktiski nozīmē “tas, kurš izvēlas”, ar to tādā izteikti mūsdienu liekulīgās demokrātijas manierē faktiski domājot kā kaut ko tādu, kurš “izvēlas pilnībā nepareizi”, un par to tādam izlēcējam pienākas sods, izņirgāšana un izstumšana no “pareizās sabiedrības”. Katrā ziņā gluži vēsturiski noformējies tā, ka kristiešu pārvaldītajā Eiropā itin viss, ko varēja pabāzt zem zīmoga “ķecerība” jeb faktiski “herēze”, bija uzskatāms par nekaunīgu izaicinājumu pastāvošajam valdošajam režīmam jeb viduslaikos asiņainaja katoļu baznīcai. Tur tad arī aug kājas vēlmei šādu izaicinājumu jeb citādo izvēli nogalināt jau pašā saknē, kā nu kurā konkrētajā gadījumā – vai nu iedarbinot “svēto” inkvizīciju, vai pat organizējot barbariskus un slepkavnieciskus krusta karus jebkurā citā zemē vai valstī, lai tur likvidētu visus un ikvienu ķeceri, apspiestu jebkādas citādās domāšanas izpausmes. Tostarp raganību tajā laikā sākotnēji vēl visviet uzskatīja tikai par nelāgu, tumsonīgajās tautas masās saglabājušos pagānu tradīcijas palieku.