Vēstures pētnieki šo “septiņgadu karu” mēdz dēvēt arī par “faktiski pirmo pasaules karu”. Jā, tas patiešām bija vērienīgs konflikts, lai gan dēvēt to tieši par “pasaules” – tas tomēr būtu mazliet pārspīlēti. Šajā slaktiņā piedalījās tikai četras puses: tradicionālās agresīvākās, asiņainākās citu pasaules tautu paverdzinātājas Britānija, Francija, Portugāle un Spānija. Citas valstis to sajuta tikai netiešā veidā. Jau tajā laikā karadarbība risinājās faktiski uz visas zemeslodes, bet jo sevišķi tas skāra jaunatklāto Ameriku, kur galvenokārt par laupījumu savstarpēji kāvās Francija un Anglija.

Avotos uzsvērts, ka angļi kā karotāji izrādījušies ņiprāki par frančiem, lai gan zināmas arī tādas epizodes, kurās gala rezultāts bijis tieši pretējs. Par vienu no ievērojamākajām kaujām mēdz uzskatīt Viljama Henrija forta jeb cietokšņa aplenkumu, kas saistībā ar tās iznākumu interesanta arī ar to, ka skaidri apliecināja balto un indiāņu atšķirības domāšanā un karadarbības veikšanā (abas okupētajās teritorijās savstarpēji karojošās laupītāju armijas savā ierindā plaši izmantoja vietējo sabiedroto indiāņu cilšu ļaudis).

Vārdu sakot, viss iesākās ar to, ka 1755. gada rudenī angļi uzbūvēja cietoksni Džordža ezera dienvidu galā, kas tādējādi ļāva viņiem kontrolēt šīs apkaimes svarīgāko ūdens maģistrāli. No vienas puses, tas padarīja ļoti neērtu franču pārvietošanos no Kanādas uz Olbanu, no otras puses – deva angļiem iespēju uzkrāt spēkus pirms iecerētā iebrukuma Kanādā. Abi šie apstākļi nekādā ziņā neapmierināja frančus.