Romas impērijas varas sabrukums Britānijā notika 5. gadsimta sākumā, un tas, protams, nevarēja neizraisīt būtiskas vispārējās pārmaiņas. Tiesa, vēstures pētnieki arī mūsdienās nav spējuši viennozīmīgi konstatēt, cik ātri šīs izmaiņas īstenojušās un cik patiesībā plašs bijis to mērogs. Vienīgais fakts, par kuru nav būtisku domstarpību, ir tas, ka, aptuveni sākot ar 410. gadu, skaidri iezīmējās virziens uz vienotas politiskās telpas sašķelšanos mazākos fragmentos, un vienīgais iemesls, kas varēja izraisīt tieši tādu iznākumu, bija tas, ka tajā laikā Britānijā principiāli nebija autoritatīvu un leģitīmu līderu.

Varas uzurpācijas leģitīmie institūti

Vispirms laikam būtu nepieciešams saprast to, no kurienes un kā vispār Romas impērijas politiķiem radās autoritāte un leģitimitāte. Pētnieki norādījuši, ka leģitimitātei šajā impērijā pamatā varēja būt divi avoti – imperators un armija. Gan ierēdņi, gan militārie pavēlnieki savus amatus saņēma kā īpašu imperatora labvēlību, un līdz ar to tieši no imperatora arī bija atkarīgs viņu aktuālais stāvoklis. Savukārt nākotnes plānus jau varēja kaldināt un veidot katrs pats, balstoties tieši šajās šodienā izkarotajās pozīcijās.

Savukārt ar autoritāti jau bija mazliet sarežģītāk, lai gan arī šeit tās galvenais avots bija cilvēka personīgie sakari un viņa konkrētā rīcība. Impērijas administrācijas ierēdnis autoritāti varēja sapelnīt ar savu godprātību vai – gluži otrādi – bez godprātības, iztiekot tikai ar svarīgu ļaužu protekcionismu. Savukārt militārais pavēlnieks to varēja iemantot ar viņa vadībā sekmīgi īstenotiem kariem un labām attiecībām ar karavīriem un visām militārajām aprindām. Taču militārais pavēlnieks atšķirībā no ierēdņa savu autoritāti varēja konvertēt leģitimitātē, jo viņa pārziņā bija pietiekami spēcīgs varas instruments, proti, armija. Tieši tādu ceļu savulaik gājuši praktiski bez izņēmuma visi varas uzurpatori – viņi bija nākuši tieši no militārās vides un balstījušies sev uzticamajās armijās. Savukārt civilais ierēdnis tik jaudīgiem militāristiem pretim nevarēja likt praktiski neko. Uzticību tomēr nebija iespējams nopirkt pat par ļoti lielu naudu, kaut vai tikai tāpēc, ka karavīrs impērijā bija tas subjekts, kurš mierīgi varēja paņemt naudu un pēc tā tūlīt nodurt tās devēju...