Itālijas provincēs dakšiņas nelietoja vēl pat 18. gadsimtā. Bet angļu kara flotes jūrniekiem dakšiņu bija aizliegts izmantot līdz 1897. gadam, jo pastāvēja uzskats, ka tā “vājina disciplīnu un mazina vīrišķību”.

Mūsdienās šī ierastā lieta ilgus vēstures posmus kalpojusi par iemeslu dažādiem strīdiem un pat kariem, kā arī uzskatīta par tādu kā uzbrukumu māņticīgās kristiešu reliģijas pamatiem. Runa ir par dakšiņu, kuras ceļš uz savu vietu “civilizēto” ļaužu ēdiengaldā bijis neticami ilgs un sarežģīts.

Pētniekiem esot gluži skaidri zināms, ka vissenākās no koka izgatavotās dakšiņas atrastas arheoloģiskajos izrakumos mūsdienu Ķīnas teritorijā, tās piederējušas kidzja tautai un attiecināmas uz bronzas laikmetu. Tās bija zināmas arī Senās Ēģiptes sabiedrībā, tās pieminētas arī seno jūdu hronikās, kas vēlāk pārdarinātas kristiešu iecienītajā Bībelē, un šādas no bronzas, vara, sudraba un arī dzelzs izgatavotas dakšiņas ļaudis labi pazina Senajā Grieķijā un Senajā Romā. Tiesa, agrākos laikos tās pamatā izmantoja galvenokārt tikai virtuvē, proti, ar šādām divzaru vai trīszaru taisnām dakšiņām, turot tās garos un taisnos kātos, no katla vilka laukā gaļas gabalus vai nomauca no cepamajiem iesmiem dzīvnieku liemeņus. Bet pie galda ļaudis joprojām ēda vienkārši ar rokām...

Austrumu viltības

Gadsimtiem ejot, attīstījās arī ēšanas kultūra. Galda dzīres jau kopš senatnes bijušas kaut kas vairāk par parastu sāta sajūtas gūšanu: tas vienmēr bijis saistīts ar garšīgu ēdienu, savstarpēju saviesīgu komunikāciju, mūzikas un citu mākslas veidu baudīšanu, un tāpēc arī tādos mirkļos vajadzēja valdīt atbilstošai atmosfērai, kam noderēja grezni trauki, krāšņi galdauti un viss tamlīdzīgais. Un arī tad ēdienu nācās tvert pirkstos. Kaut kā nav glīti, vai ne? Daži bija izdomājuši uzvilkt rokās speciālus cimdus, kurus pēc lietošanas izmeta laukā. Hm – dažiem tas varbūt arī noderēja, lai gan, godīgi sakot, krietni vien padārgi...