Ar parfimērijas vēsturi saistītajos tekstos bieži kā Eiropā pirmās mūsdienu parauga smaržas – ar to domājot uz spirta bāzes veidotu aromātu – mēdz minēt kādu mēreni noslēpumainu “ungāru karalienes ūdeni” jeb vienkārši “ungāru ūdeni”. Turklāt dažkārt minēts pat puslīdz precīzs datums pēc karalienes pasūtījuma izgatavotajam sastāvam, proti, tas esot noticis 1370. gadā...

Lai kā arī būtu ar tiem pašiem pirmsākumiem, droši zināms tikai tas, ka “ungāru karalienes ūdens” īpaši iecienīts un populārs bijis 17. gadsimtā, kad to izmantoja ne tikai kā parfīmu, bet arī kā ādas un pat medicīnisku līdzekli pret dažādām slimībām. Ar to gan iesmaržojās un apslacīja parūkas un visu apģērbu, gan arī ierīvēja seju un ķermeni, gan ieelpoja un pat... dzēra. Šis par brīnumlīdzekli uzskatītais maisījums faktiski bija vīna spirta un rozmarīna destilāts, kas kalpoja kā pamats, kuram pievienoja dažādas citas augu sastāvdaļas. Tā dēvētajām smaržīgajām zālītēm un to aromātiem piedēvēja dažādas ārstnieciskās īpašības, un galvenokārt jau tāpēc, ka nelāgus aromātus tolaik uzskatīja par drošu pazīmi gaisa slimīgam piesārņojumam, kuru attīrīt varēja, nepatīkamo aromātu nomācot ar patīkamu smaržu buķeti.