Laikam jau arī mūsdienu plakanās izglītības sabiedrībās vairs neviens nejauc indiešus ar indiāņiem, taču 15. gadsimtā Kolumbs uzdūrās Ziemeļamerikai un uzskatīja, ka viņa priekšā paveras Indija, un laikam jau tieši tāpēc vietējos iedzīvotājus nodēvēja par “indijiešiem” jeb indiāņiem. Vēlāk, kad šī alošanās bija atklāta, attiecīgo nosaukumu vairs neviens negrasījās mainīt. Un tas ir tikai viens no ļoti interesantajiem faktiem par Amerikas pamatiedzīvotājiem.

Izsūtītie no Sibīrijas

Mūsdienās lielākajai daļai pētnieku ir vienprātība par to, ka Amerikas indiāņi ir atnācēji no Sibīrijas, Mongolijas un Altaja, jo viņiem visiem ir daudz līdzību ārējā izskatā – acu griezums, vājš ķermeņa apmatojums, taisni un melni mati un allaž nemainīgi tumša acu varavīksnene. To apstiprina arī mūsdienu ģenētiskie pētījumi un no tā izrietošie secinājumi, ka cilvēki Ziemeļamerikā savulaik ieradušies pa senatnē eksistējušu divus kontinentus savienojošu šauru zemes strēli tajā vietā, kur tagad atrodas Beringa jūras šaurums.

Klusēšana kā galvenā norma

Indiāņiem nebija rakstības tās vispārpieņemtajā izpratnē. Bija piktogrammas vai mezglu raksti, bet nebija burtu. Viņiem šķita daudzkārt vieglāk savu domu paust ar zīmes vai zīmējuma smiltīs palīdzību (starp citu – arī dejā) nekā noņemties ar stāstīšanu. Katrā ziņā Ziemeļamerikas indiāņus pilntiesīgi var dēvēt par klusējošo tautu. Nebija jau arī daudz laika pļāpāšanai, jo indiāņi allaž bija aizņemti cilšu savstarpējos karos, un viņu vidē dažādu dialektu arī bija tik daudz, ka praktiski nebija tādu cilšu, kuras spētu saprasties vienā valodā.