Runājot par konkrētiem masu slepkavām tieši kara apstākļos, kad pastrādāti visbaisākie un zvērīgākie noziegumi, kā jau tas ierasts arī daudzos citos gadījumos, kas iezīmīgi tieši ar izteiktu negatīvisma pieskaņu, parasti mēdz minēt vīriešu vārdus. Iespējams, tam ir savs pamatojums, jo laikam jau tādu gadījumu vienkārši gluži skaitliski bijis vairāk. Taču 2. Pasaules kara notikumi saglabājuši virkni atmiņu arī par tādiem baisiem vardarbības gadījumiem, kad zvērīgus noziegumus pastrādājušas sievietes. Gluži vai apstiprinot daudziem ārkārtīgi netīkamo aizkulišu apgalvojumu, sak, dod tikai viņām vaļu...

Gaišmatainā vellata – Irma Grese

Šī Rāvensbrikas, Aušvicas un Bergenes–Belzenes fašistisko nāves nometņu uzraudze savu vietu vēsturē nodrošinājusi ar iesauku Gaišmatainā vellata un Nāves eņģelis. Dzimusi 1923. gada 7. oktobrī vienkāršu vācu zemnieku ģimenē, viņa nodzīvoja īsu, bet baisiem noziegumiem pārpilnu mūžu. Jau 15 gadu vecumā Irma pameta mācības skolā, apņēmīgi uzsākot veidot karjeru fašistiskās Vācijas meiteņu savienībā, kur vispirms mēģināja kļūt par medmāsu, taču tur tomēr bija cītīgi jāmācās, un tas viņai lāgā nepatika, tāpēc no tā nekas nesanāca. 1942. gadā, 19 gadu vecumā, Irma iestājās SS palīgdienesta daļā, nokļūstot koncentrācijas nometņu sfērā un acumirklī uzsākot darbību Rāvensbrikas nometnē. 1943. gadā viņa jau bija uzkalpojusies līdz vecākās uzraudzes amatam un pārcelta darbā uz Aušvicu. Šis izrādījās viņas patiesais mūža aicinājums.