Latvijas muižu virtuvēs gatavoja to pašu, ko ēda citu Eiropas zemju aristokrāti. Lai gan recepšu grāmatās pārsvarā iekļauti svētku ēdieni, no specifiskiem produktiem, virējai bija jāpārzina ne tikai pagatavošana, jāorientējas dažādās svara un mēra vienībās, jāzina, ko iesākt ar svešzemju produktiem, bet arī jāprot izmantot muižas dārzā un siltumnīcā izaugušais.

Ēdienreizes

Parastā ikdienā muižā bija sešas septiņas ēdienreizes. Ja ieradās ciemiņi, tad vēl vairāk, neskaitot tējas pauzes. Kāpēc tik daudz? Vispirms paēd kalpotāji, pēc stundas jāklāj galds kungiem, un tā līdz vakaram. Ja ieplānotas svinības ar dejām, tad vēl pēc pusnakts viesiem tiek pasniegti atspirdzinājumi, sorbets, sīkas uzkodas.

Piemēram, svinīgs pusdienu mielasts muižā 19. gadsimtā:

  • vērša fileja ar trifeļu mērci,
  • laukirbes ar augļu ievārījumu,
  • šmorētas vistiņas,
  • tītars ar šampinjonu mērci un kastaņiem,
  • austeres,
  • aveņu vai ananasu sorbets,
  • augļi un saldumi.

Par kalpotāju ēdienreizēm piemērs no Turaidas muižas (“Pilsdrupu paēnā”, Uģis Niedre).

No 23. aprīļa līdz 29. septembrim kalpiem četras ēdienreizes. Pēc tam rudenī un ziemā līdz aprīlim trīs ēdienreizes. Ceturtdienās un svētdienās dod gaļu. Brokastīs biezpiens, siļķes, kartupeļi un citas piedevas. Pusdienās skābēti kāposti, kartupeļi, zirņi, putraimi. Palaunagā vasarā paniņas vai rūgušpiens, rutki, redīsi. Ziemā ēdiens tiek gatavots ar gaļu un speķi, vasarā ar pienu.