Jēdziens “laiks” caurstrāvo gan ikdienišķo sadzīvi, gan kultūru un tehniku, gan vispār visu esību: praktiski nav iespējams pasaulē uzmeklēt ideju, kas kaut kādā veidā nebūtu saistīta ar laiku. Arī lielākā daļa dabaszinību problēmu saistītas tieši ar laiku jeb ar laika problēmām. To vidū teju vai visbūtiskākais ir jautājums: kas vispār ir laiks, kā tas radies, kas liek visiem un visam tā iespaidā nepārtraukti mainīties?

I

Tas, ko pieņemts dēvēt par mainīguma likumiem, vispārinātās kustības vienādojumiem, faktiski ir mēģinājums aprakstīt realitātes fragmenta mainīguma veidu, pielietojot ierasto mainīguma etalonu, piemēram, fizisko pulksteni. No tā, cik pareizi spēsim aprakstīt šo mainību, kā spēsim uzminēt tās nomērīšanas veidu, būs atkarīga iespēja uzminēt vai saskatīt interesējošos vienādojumus.

Viena no tādām pētniekus interesējošām problēmām ir šāda: cik lielā mērā iespējama mūsu pasaules tā dēvētā siltuma bojāeja? Ja pasaule ir izolēta un tajā ir spēkā otrais termodinamikas likums, jāpagaida vairāki simti miljardu gadu, un tad Visumā nebūs nekā cita, izņemot gigantiski lielās platībās izkliedētus neskaitāmus elektronus un neitronus. Viss atradīsies absolūtā līdzsvarā. Bet vai pētnieki var tam pilnībā piekrist?