Leģendārajā Turcijas pilsētā Stambulā, protams, nav tik vērienīgi tā dēvētie “sarkano lukturu” rajoni, ar kādiem izceļas sevi par ārkārtīgi civilizēto dēvējošajā Rietumeiropā, piemēram, Amsterdamā vai Hamburgā, un tur nav arī nekā līdzīga virknei Dienvidāzijas zemju šādām vietām. Tostarp savdabīgs šķiet fakts, ka Turcijā prostitūcija ir pilnībā legāla, un visā musulmaņu pasaulē tāda faktiski ir tikai vēl viena valsts – Bangladeša...

Atbilstoši Turcijas Veselības aizsardzības ministrijas izplatītajiem datiem tur oficiāli reģistrētas un maksā nodokļus vismaz trīs tūkstoši prostitūtu, kuras nodarbinātas 56 tikpat oficiālos bordeļos. Tiesa, kā jau tamlīdzīgos gadījumos mēdz būt, tā ir tikai leduskalna redzamā daļa, jo neoficiāli esot zināms par vismaz 100 tūkstošiem prostitūtu, turklāt puse no viņām ir ārzemnieces, galvenokārt “prece” no Krievijas, Moldovas, Uzbekistānas un Kirgizstānas, un pēdējā laikā jo sevišķi no Ukrainas. Zīmīgi, ka visas prostitūcijas rūpalā iesaistītās ārzemnieces paši turki dēvē par “Natašām”, turklāt pilnībā bez jebkādas nacionālas izšķirības: vienalga, uzbekiete vai ukrainiete – “Nataša”, un viss.

Kopš laika, kad varu Turcijā sākusi noturēt Taisnīguma un attīstības partija, kuru savulaik izveidojis patlabanējais prezidents Redžeps Erdogans, atļaujas jaunu bordeļu ierīkošanai izsniedz nelabprāt un aizvien mazāk, turklāt jau esošās šādu apmaksāto gultasprieku vietas pamazām pārceltas uz lielāko pilsētu nomalēm. Taču kopējais prostitūtu skaits Turcijā neesot mazinājies, gluži otrādi – tas turpina palielināties. Un, izrādās, tam ir vairāki iemesli.