Ir romāni, kas acumirklī pēc publicēšanas izraujas popularitātes un pārdošanas rādītāju augšgalā, taču jau burtiski pēc neilga laika par tiem neviens neko neatceras, izņemot varbūt tikai konkrēto autoru fanātiskākos līdzjutējus no literatūras vērtētāju aprindām. Savukārt citi, kas startējuši ne tik spilgti, turklāt vēl iepriekš izturot itin skarbu izdevēju vērtēšanas un pat noraidījumu sietu, pakāpeniski iekaro lasītāju sirdis, gadu gaitā kļūstot aizvien populārāki. Vai runa ir par lielā mērā apšaubāmo un nestabilo lasītāja gaumi, vai arī tajā visā slēpjas kaut kas gluži cits, iespējams, pavisam zinātniski skarbs un negrozāms?

I

Pētnieki pauduši, ka šeit iespējamais atminējums varētu būt meklējams pašā vēstījuma veidojumā. Daudzu iepriekšējo pētījumu autori bija fiksējuši savdabīgu likumsakarību – katra literārā jaunuma pārdošanas sekmes bieži saistāmas ar sižetā attēlotu labsirdīgu, uzmanīgu un pievilcīgu vīrieša personāžu. Proti, tieši šie faktori pietiekami labi izskaidro pārliecinoši lielākā vairākuma mūsdienu izdevēju mēreni alkatīgo sapni – acumirkļa panākumi un ātri gūstama peļņa.

Starptautiska pētnieku grupa Kanādas kognitīvistes Leijao Vangas no Toronto universitātes vadībā veica vērienīgu pētījumu, šim nolūkam padziļinātai analīzei atlasot 300 angļu valodā sarakstītus romānus, kas publicēti laika periodā no 1909. līdz 1923. gadam. Viņi uzskatīja, ka šis periods aptver pietiekami sen sarakstītus darbus, lai būtu iespējams objektīvi izsekot to popularitātei 100 gadu laikā.