Lai arī cilvēkveidīgie pērtiķi ir gana apķērīgi, tomēr runāt tie nemāk. Pētniekiem joprojām nav izdevies saprast, kāpēc gan cilvēkiem tik ļoti līdzīgajām būtnēm daba liegusi radīt puslīdz melodiskas skaņas un paust vārdos savas domas. Savulaik par to brīnījās arī Čārlzs Darvins, izvirzot pieņēmumu, ka pērtiķiem ir kaut kā citādi ierīkotas smadzenes, proti, tajās pietrūkst runas attīstības centra.

Tomēr vēlāk nostiprinājās cita hipotēze. Antropologi kādā brīdī izlēma, ka evolūcija vienkārši fiziski nav pielāgojusi pērtiķu balss aparātu “cilvēcisku” jeb tātad mums saprotamu skaņu radīšanai. Jo sevišķi tas attiecināms uz patskaņiem, kas ir tik ļoti nepieciešami dziedāšanai un arī sarunai. Proti, lai runa veidotos puslīdz apjēdzama, nepieciešami vismaz pieci patskaņi. Un no tā attiecīgi veidojas secinājums: neesot pat ne mazākā iemesla sagaidīt, ka pērtiķi varētu sākt veidot “runas konfigurācijas”. Nekāda!

Tostarp ar savu jaunāko redzējumu saistībā ar šo tēmu nesen nākuši klajā japāņu pētnieki, secinot tomēr krietni vien negaidīto: patiesībā mums tik ļoti līdzīgo būtņu balss aparāts ierīkots pat ievērojami sarežģītāk, nekā tas ir cilvēkiem. Izdevumā Science saistībā ar šo pētījumu viens no tā vadītājiem Takeši Nišimura vēstījis, ka pērtiķiem no balss saitēm iznākot smalkas lentes, kas pārstāv kaut ko līdzīgu žaunām, savukārt cilvēkiem nekā tamlīdzīga nav, un tieši šā iemesla dēļ cilvēki spēj viegli kontrolēt skaņu svārstību amplitūdu un frekvenci, proti, cilvēkiem vibrē tikai saites, savukārt pērtiķiem vibrē praktiski visa tiem piešķirtā sarežģītā konstrukcija.