Zināms, ka viens no pirmajiem par globālo sasilšanu tvana gāzes izplūdes kontekstā 1827. gadā paudis franču pētnieks Žans Batists Furjē. Nopietns turpinājums viņa hipotēzei gan izskanēja tikai 1985. gadā, kad zinātnes ļaudis visā pasaulē sāka runāt par šā efekta iespējamo ietekmi uz Zemes atmosfēru. Savukārt kopš 1988. gada šo hipotēzi nenogurstošā apņēmībā turpina atbalstīt arī ANO un visas iespējamās tās izveidotās apakšorganizācijas.

Siltums plūst pa vadiem

Mūsdienās neskaitāmo alternatīvo hipotēžu virknē par vienu no nozīmīgākajām joprojām uzskata savulaik krievpadomju fiziķa un matemātiķa Ļeva Pohmeļņiha izvirzīto versiju. Viņam ir krietna pieredze meteoroloģijas jomā, kopš 1991. gada viņš nodarbojies ar klimata kontroles jautājumiem Meksikā un šajā virzienā daudz zina.

Visas no zemes virsmas iztvaikojošās ūdens molekulas apveltītas ar potenciālu enerģiju, kas saņemta no Saules un kas molekulu kondensācijas procesā pārvēršas vispirms aerosolā, bet vēlāk mākoņos un nokrišņos, vienlaikus arī veicot atmosfēras uzkarsēšanu. Lai ierosinātu šo procesu, molekulām nepieciešams noteikts kodols, ap kuru tās kondensējas, un šo faktu plaši pielieto mākoņu izdzenāšanas klasiskajā metodoloģijā. Tā ir tēmas ābece. Taču tā dēvētā oficiālā zinātne pauž, ka šajā gadījumā kā kodoli kalpo putekļu, vulkānisko pelnu vai jūras sāls daļiņas. Bet Pohmeļņihs tātad nācis klajā ar savu variantu, paužot, ka tie tomēr ir elektroni...