2013. gada nogalē Vācijā oficiāli publiskoja informāciju par gadu iepriekš veikto sensacionālo aptuveni pusotra tūkstoša 20. gadsimta sākumā tapušu tā dēvētās avangarda mākslas darbu atrašanu visnotaļ pieticīgā Minhenes dzīvoklītī, kur tie glabājušies pusi gadsimta. Lielāko daļu šīs kolekcijas darbu iepriekš uzskatīja par neatgriezeniski iznīcinātiem, jo tie bija cieši saistīti ar 30. gadu nogalē Trešā reiha īstenoto modernās mākslas vajāšanu, konkrēto darbu konfiscēšanu, izstādes “Deģeneratīvā māksla” sarīkošanu un vēlāku šo darbu iztirgošanu vai iznīcināšanu.

Vēl viena Hitlera atriebība

20. gadsimta sākumā Vācija faktiski bija tā dēvētās avangarda mākslas paradīze. Tieši vācu muzeji un privātie kolekcionāri vieni no pirmajiem nopietni aizrāvās ar modernās glezniecības novirzieniem – kubismu, dadaismu, ekspresionismu, fovismu un visu tamlīdzīgo. Taču līdz ar nacistu nākšanu pie varas viss būtiski mainījās.

Terminu “deģeneratīvā māksla” ieviesa Jozefa Gebelsa itin prasmīgi vadītā Trešā reiha propagandas mašīna – nolūkā ar to apzīmēt laikmetīgo jeb avangarda ievirzes mākslu, kuras pārstāvji vērtējami kā tādi, kuriem “Dievs atteicies piešķirt patiesi apdāvināta mākslinieka talantu, tā vietā apveltot ar stulbuma un māņu dotībām”. Šos konkrētos vārdus pirmās “Lielās vācu mākslas izstādes” atklāšanā 1937. gada 18. jūlijā teicis pats Ādolfs Hitlers. Fīrers bija nešaubīgi pārliecināts, ka māksliniekam precīzi jākopē realitāte, un tajā gadījumā, ja viņš to nedara, tad vai nu viņam ir problēmas ar uztveri, vai arī viņš jau gluži apzināti izkropļo patiesību, lai tādējādi aizskartu labus cilvēkus jeb faktiski visu vācu nāciju. Un, ja pareizs ir pēdējais formulējums, tad “tāda rīcība jau attiecināma uz kriminālatbildības sfēru”.