Nesen no pietiekami respektablas zinātnes aprindu tribīnes izskanēja aicinājums atkal atcerēties it kā jau piemirstās amerikāņu admirāļa Ričarda Bērda (1888–1957) dienasgrāmatas, kurās viņš apgalvojis, ka savulaik redzējis vispirms Arktikā un vēlāk arī Antarktīdā Zemes virsmā caurumus, pa kuriem iespējams iekļūt planētas iekšienē. Vēlāk admirālis vadīja eskadru, kas pilnā nopietnībā devās iznīcināt Trešā reiha ierīkotu pilsētu zem Antarktīdas ledājiem, taču viņa kuģiem esot uzbrukuši noslēpumaini lidojošie diski, kas pacēlušies gaisā tieši no ūdens dzīlēm...

Tostarp seno Tibetas gudrajo svētajās grāmatās varot uzmeklēt daudz liecību par savulaik eksistējušo pazemes pilsētu Agartu un ieeju pazemē, kas aizved uz šo pilsētu, kuru 20. gadsimtā esot meklējušas gan Trešā reiha, gan arī PSRS specdienestu vienības. Taču, lai varētu runāt par dobās Zemes teoriju, vispirms nepieciešams sarūpēt pārliecinošus pierādījumus, kas ļautu apšaubīt spēkā esošo zinātnisko priekšstatu par mūsu planētas uzbūvi. Otrkārt, vajadzētu būt tikpat spēcīgiem faktiem, kas apstiprina šo teoriju. Un, kā pauduši mūsdienu komentētāji, visdīvainākais šajā gadījumā esot tas, ka zinātnes rīcībā patiešām esot tādi fakti!

Matemātika un ģeogrāfija

Kurš zina, cik dziļi Zemes dzīlēs cilvēce spējusi iekļūt? Avoti pauž, ka maksimālais izurbtais dziļums esot 12 262 metri, kas veikts Kolas pussalā, pēc kā izrādījās, ka iepriekš zinātnes rīcībā esošie dati par planētas mantijas uzbūvi lielā mērā bijuši kļūdaini. Katrā ziņā šajā gadījumā teorija nekādi nevēlējās sakrist ar praksi.