Mūsdienu fenomens jau ir digitālie dubultnieki jeb faktiski jebkādas vides, objektu, sistēmu un tostarp arī cilvēku virtuālie modeļi. Un šis formulējums sevī ietver vairākas svarīgas idejas, kuras varbūt ir vērts aplūkot mazliet sīkāk.

Digitālie dubultnieki neaprobežojas tikai ar fizisko objektu valstību, tie var pārstāvēt arī ārkārtīgi sarežģītas koncepcijas – gan sistēmas, gan procesus. Piemēram, viens no burtiski pēdējo gadu perspektīvajiem šīs jomas attīstības virzieniem ir... valdības digitālais dubultnieks. Vai tikpat labi – vai slikti! – tas var būt arī vīrusa izplatības digitālais dubultnieks. Un tamlīdzīgi.

Digitālais dubultnieks ir kaut kas vairāk par vienkāršu statisko modeli, piemēram, ēkas plānu vai kāda aprīkojuma trīsdimensiju modeli. Tas atspoguļo esošo būtības stāvokli, balstoties reālā laika telemetrijā, ko nodrošina lietu tīmekļa sensori. Digitālais dubultnieks ne tikai ataino reālā laika režīmā aplūkojamā priekšmeta patlabanējo stāvokli, bet tas sevī iekļauj jau tik dziļu parādības izpratni, ka, balstoties operatīvajā informācijā, spēj pareģot nākotnes stāvokli. Tā ir digitālo dubultnieku īpaša atšķirības iezīme, kas tos nošķir no iepriekšējās patlabanējā momenta monitoringa tehnoloģiju paaudzes.

Digitālie dubultnieki ir ļoti svarīgi arī tā dēvētās viedās fabrikas (smart factory) veidošanā. Šī koncepcija paredz izmantot nevis konkrētas ierīces, bet gan jau kopumā visas ražošanas sistēmas dubultnieku. Un šāda visas ražošanas digitālā dubultnieka izmantošana piešķir iespēju iegūt vajadzīgo produktu, neveicot neskaitāmus un ārkārtīgi resursietilpīgus izmēģinājumus. Viedajās fabrikās vienkārši neskaitāmas reizes veic digitālos izmēģinājumus, pēc kā izmēģinājumi realitātē pilnībā sekmīgi īstenojas jau kopš pirmās reizes. Var piebilst, ka šāda koncepcija pastāv jau vismaz 30 gadus, taču inovatīvās tehnoloģijas un tā dēvētās “Ceturtās rūpnieciskās revolūcijas” ideja to iedvesmojusi jaunai dzīvei.