Šie dzīvnieki sāk nenovēršami pļēgurot jau faktiski kopš piedzimšanas.

Pētnieki, pa pusei jokojot, bet vienlaikus arī pilnā nopietnībā pauduši, ka dzīvais radījums, kuru sauc tupaja, ir mūsu, proti, cilvēku, radinieks. Ļoti sens, attāls radinieks pa, ja tā var izteikties, pērtiķu līniju. Katrā ziņā gana nopietni zinātnes ļaudis pierādījuši, ka pērtiķi kā tādi savulaik cēlušies tieši no tupajas, savukārt cilvēki, ja turpinām akceptēt Čārlzu Darvinu, cēlušies no pērtiķiem. Līdz ar to pa jokam vai nopietni, bet tupaja patiešām varētu būt cilvēku tālīnais radinieks. Lai gan vispār jau šis dzīvnieks vairāk līdzinās vāverei, nevis kādam no plašās primātu saimes pārstāvjiem...

Kaut kur džungļos, palmu ēnā

Vārdam tupaja nav nekādas saistības ar ļoti līdzīgo burtu salikumu un tā jēdzienisko nozīmi krievu valodā (тупая – trula, stulba, aprobežota). Tas ir malajiešu vārds, un nav arī izslēgts, ka kaut kur pašos pamatos ar šo vārdu bijis domāts kaut kāds vāveržurkas vai tamlīdzīga radījuma apzīmējums. Kas lai zina, kā vispār šis dzīvnieks būtu nosaukts kādā citā valodā, taču sanācis tā, ka tieši malajieši agrāk par visiem citiem iepazinuši tupaju, lai arī pašu ģenētiskajā atmiņā neesot saglabājies nekas saistībā ar to, kāpēc piešķirts tieši tāds vārds.

Šīs tupajas mīt Dienvidaustrumāzijas tropu mežos, turklāt plašā apakšsugu spektrā – vismaz pusotrs simts dažādu tupajas paveidu apdzīvo šos leģendāros mežus, turklāt mēdzot arī uzrāpties kalnos, tiesa, ne pārāk augstu, līdz aptuveni trīs kilometru līmenim, ne vairāk. Naktī, kā jau tādām radībām pienākas, tupajas guļ, savukārt dienā tās uzrāda lielā mērā pat neticami aktīvu dzīvesveidu. Tie, kuri mazliet pavērojuši vāveres, gan jau būs pamanījuši, cik zibenīgi tās orientējas un pārvietojas telpā. Lūk, un tupajas apmēram tikpat zibenīgi rosās gan kokos, gan uz zemes. Šo dzīvnieku gaitām praktiski neesot iespējams sakarīgi izsekot.