Nelielu gabaliņu pagaršot un izspļaut var gandrīz no jebkuras sēnes. Tomēr pilnīgi droši svaigi ēdamo sēņu sugu nav nemaz tik daudz kā piemērus var minēt lielo dižsardzeni un plankumaino bērzlapi. 

“Runājot par izdzīvošanu dabā ekstremālos apstākļos, svaigu sēņu graušana neaizstās ēdienreizes, un šajā gadījumā nepalīdzēs izdzīvot. Tā ir niekošanās. Tāpēc jābūt ļoti uzmanīgiem,” uzsver mikoloģe Inita Dāniele.

Lielā dižsardzene (Macrolepiota procera) ir viena no retajām, pie mums augošajām sēnēm, kuras cepurīti var ēst svaigu (daži iesaka pirms tam nokasīt zvīņas). 10–30 centimetru lielo cepurīti, kas atrodas uz tieva, gara kātiņa ar viļņveida zvīņu joslām var manīt slienamies mežos, parkos, cirsmās, saulainās vietās. 

Cepurīte sākumā ir olveida ar tumši brūnu virsmiziņu, kas saplaisā, kad sēne aug lielāka un cepurīte kļūst līdzīga plakanam šķīvim. Kātiņam ir plats un viegli pārvietojams gredzens, bet pie pamatnes – bumbuļveida paresninājums. Sēnes mīkstums ir balts ar patīkamu riekstu smaržu un garšu. Līdzīgas sugas ir sarkstošā dižsardzene (griezuma vietā kļūst sārta, kātiņš bez raksta) un citas, bet gandrīz visas dižsardzenes ir ēdamas.