Ir novērojumi, kas rodas nevis laboratorijā, bet mežā. Turklāt reizēm vienu un to pašu pamana vairāki cilvēki neatkarīgi cits no cita. Tieši tā ir ar kādu interesantu parādību, par kuru pēdējā laikā esam diskutējuši ar medniekiem, kuri daudz medī kopā ar labi apmācītiem medību suņiem.

Runa ir par medībām ar pieiešanu. Suns nevis strādā brīvi mežā, dzen vai meklē, bet mierīgi iet blakus medniekam – pie kājas vai pavadā, vai iet mazliet medniekam pa priekšu. Mūsu gadījumā tie ir arī diezgan lieli suņi, piemēram, vācu asspalvainie putnusuņi jeb drathāri. Un vairāki cilvēki ir pamanījuši vienu un to pašu – ja šāds suns iet blakus, stirnas un staltbrieži dažkārt uz cilvēku, kas tuvojas, reaģē citādi.

Nav tā, ka dzīvnieks mednieku neredz vai vispār nebaidās. Tas pamana tuvošanos, paceļ galvu, skatās un vēro. Taču reizēm šķiet, ka tas dara to ilgāk. Dzīvnieks nesteidzas uzreiz mesties prom un dažkārt ļauj pienākt tuvāk nekā situācijā, kad cilvēks pārvietojas viens.

Protams, mednieku novērojums vēl nav zinātnisks pierādījums. Tomēr rodas jautājums – vai tam varētu būt kāds izskaidrojums? Interesanti, ka, sākot meklēt zinātniskus pētījumus, sākumā atrodam gandrīz pretēju atbildi.

Zinātne saka – suns parasti traucē vairāk