Medniekiem patīk teikt: “Vecs alnis nav muļķis.” Patiesībā tas attiecināms uz visiem pieredzējušiem un pilnbriedu sasniegušiem dzīvniekiem, kas iemācījušies izdzīvot vidē, kura nav pārāk draudzīga.

Tagad šai frāzei ir arī zinātnisks pamatojums. Zviedrijā veiktais pētījums rāda, ka medības ietekmē ne tikai aļņu skaitu populācijā, bet arī to uzvedību. Precīzāk – to, kuri aļņi izdzīvo un kuri nonāk medību statistikā.

Pētījumā Living under the scope: behavior affects survival in a heavily harvested and long-lived ungulate (Kāpēc vieni aļņi izdzīvo, bet citi tiek nomedīti? Uzvedības nozīme intensīvu medību apstākļos), kas publicēts žurnālā Wildlife Biology, analizēti desmit gadu GPS dati par 71 pieaugušu alni Zviedrijas dienvidos. Pētnieki salīdzināja nomedīto un nenomedīto aļņu pārvietošanos, biotopu izvēli un uzvedību pirms riesta, riesta laikā un medību sezonas sākumā.

Secinājums ir ļoti interesants – mednieki, pat neapzināti, atlasa noteikta tipa dzīvniekus. Tie nav tikai lielākie, vecākie vai redzamākie. Bieži vien tie ir dzīvnieki, kuru uzvedība padara tos pieejamākus medniekam.

Pētījuma teritorijās lielie plēsēji praktiski nepilda būtisku lomu pieaugušu aļņu mirstībā. Galvenais plēsējs ir cilvēks. Zviedrijā ik gadu tiek nomedīti ap 30% aļņu vasaras populācijas. Tas ir augsts medību spiediens, kas ilgstoši darbojas uz populāciju.