Vasara pavadīta plēsēju zīmē, un tagad – rudenī – ir klāt izcils laiks, lai patrenkātu upes breksi! Viena no patīkamajām lietām ir fakts, ka šajā laikā var lietot gan raupjākus āķus, gan arī auklas un barību, kas makšķerniekam piedod vairāk kļūdu. 

Visbiežāk gan, pārmijot pāris vārdu ar kādu copes biedru upes krastā, tiek secināts, ka lielākā no problēmām, kas nedod vēlamo rezultātu, ir temps. Temps brekšu copē ir gandrīz kā daļa no uzvaras. Breksis savā būtībā ir tāds ūdens ruksītis – dod tik vēl un vairāk. Visbiežāk klupšanas akmens ir lēna un pasīva barošana.

Sarežģīts faktors – sīkzivis

Pie ūdens ierodos, kad ārā vēl ir gaišs, lai laikus sakārtotu "staciju", kurā tad parkošu breksi. Jau no paša sākuma ir jāsaprot vēlamā taktika. Nereti šajā laikā barojas arī sīkzivs – rauda, plicis, maile, vīķe un visi citi. Jāpanāk vēlamais rezultāts, tātad nedaudz jāsadzīvo ar šo sarežģīto momentu. Taču es skatos uz sīkzivi kā ļoti pozitīvu copes elementu, jo tā palīdz klāt galdu un turēt tempu.

Sākotnēji ir svarīgi nolikt gana daudz barības ruksītim. Sīkzivs, kura fīdera spicei nedod atpūsties, ideāli nodrošina biežu pārmešanu, kas paralēli zivju ķeršanai turpina klāt galdu. Tātad, ja zinu, ka sīkzivis ir gana biezā slānī, tad starta barošanu mēdzu nedot, savukārt, ja sīkzivju nav, tad desmit barotavas noteikti var iedot startam, lai sāktu veidoties galds. Gadās, ka breksis pienāk ļoti laikus, tad ir vienkārši jāturpina dot, bet nereti paiet vairākas stundas, pirms tas ir klāt. Šeit pats svarīgākais – ja galds uzklāts pienācīgi, tad breksi noturēt ir vieglāk, savukārt, ja galds ir vāji klāts, tad breksis var būt gadījuma rakstura, pa kādam trāpās, bet dinamikas nav.