Dažkārt mednieku sarunās izskan doma, ka šāviens galvā ir visdrošākais vai visefektīvākais, jo dzīvnieks vai nu krīt uz vietas, vai aiziet nesavainots. Teorētiski – jā, precīzs trāpījums galvas smadzeņu zonā patiešām nozīmē tūlītēju rezultātu. Taču praksē šis ir viens no tiem gadījumiem, kur teorija un realitāte ļoti bieži nesakrīt.

Galva nav tikai mazs mērķis. Tā ir arī ļoti kustīga ķermeņa daļa, un kļūdas cena šeit ir nesalīdzināmi augstāka nekā šāvienā korpusā. Pat neliela kļūda – pāris centimetri, neliels dzīvnieka galvas pagrieziens, kustība šāviena brīdī vai nepilnīgi stabila pozīcija – var nozīmēt nevis tūlītēju un tīru rezultātu, bet smagu savainojumu, ilgu meklēšanu un dzīvnieka ciešanas. Pieņēmums, ka, ja dzīvnieks nekrīt uz vietas, bet aiziet neievainots, ir tikai pieņēmums, kas neatbilst realitātei, jo lielākoties pēc šādiem ievainojumiem nav asiņu šāviena vietā, dzīvniekam nav nekādas reakcijas, un mēs nezinām, cik patiesībā savaino, jo neviens neiet meklēt. Tomēr ir daži ļoti interesanti gadījumi no pieredzējušu asinspēdu meklētāju pieredzes.

Svarīgi atcerēties, ka medību praksē galvenais princips joprojām paliek nemainīgs – risku šādā šāvienā ir vairāk nekā ieguvumu.