Šī ir viena no tām tēmām, par kurām visiem gribas klusēt. Politiski jūtīga, pilna emociju, jo mēs runājam par suņiem. Tie ir mūsu draugi, kompanjoni, mīluļi. Tie, ar kuriem ejam pastaigās, guļam uz dīvāna un dalāmies ēdienā. Bet – un te ir tas bet – suns bez uzraudzības nav mīlulis. Klaiņojošs vai atstāts bez pieskatīšanas, suns kļūst par ļoti nopietnu draudu bioloģiskajai daudzveidībai.

Ir daudzas valstis, kur šī problēma tiek uztverta ļoti nopietni un pieņemti stingri pasākumi tās risināšanai. Bet Latvijā joprojām cilvēki baidās par to runāt. Ja mednieki to dara, tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka mēs gribam izmantot šaujamieročus vai paši kaut kā risināt problēmu. Tas nav risinājums, un medniekiem tādas kompetences nav. Mūsu normatīvie akti skaidri paredz – ar klaiņojošo suņu problēmu nodarbojas citas iestādes. Tomēr, par nožēlu, bieži vien atbildīgās iestādes ir vai nu vienaldzīgas par šo problēmu, vai nu tām nav nedz resursu, nedz finansējuma to risināt.

Taču mednieki ir tie, kas ikdienā redz, ko šādi suņi nodara dabai. Mēs redzam noplēstas stirnas, saplosītus zaķus, putnu ligzdu postījumus. Un tas viss notiek mūsu pašu mežos, tepat Latvijā.