"Lubāna ezers aizaug, savairojušies jūras kraukļi, kas izēd zivis, teritorijas pie esošajām slūžām pavasaros un rudeņos applūst, un vietās, kur ūdens sanesis pamatīgu meldru klājienu, ezers pārpurvojas," tā nesen, zvanot uz "Latvijas Avīzes" redakciju, sūrojās mūsu laikraksta lasītājs Andrejs Benne no Madonas novada. 

Vai tas, kas notiek ar Lubāna ezeru, ir tik slikti, to lūkosim noskaidrot.

Lubāns ir Latvijā lielākais (80,7 km²) un Eiropā lielākais iedambētais ezers, kas atrodas Austrumlatvijas zemienes Lubāna līdzenuma dienvidaustrumu daļā ap 92,5 metriem virs jūras līmeņa uz Rēzeknes un Madonas novadu robežas. Tam ir lēzeni krasti, dūņains, vietām mālains vai akmeņains dibens un ūdens ir dzeltenīgs. Ir arī viena sala – Akmeņsala (1,4 km²). Lubāns ietilpst Daugavas baseinā. No ezera iztek tikai viena upe – Aiviekste, ietek Rēzekne un Malta, bet pārējās ietekas novirzītas uz ezera apvedkanāliem, kuru notece ievadīta tieši Aiviekstē. Viens no tiem – Meirānu kanāls – ir arī lielākais Baltijā. Tā dziļums pārsniedz desmit, bet platums – astoņdesmit metrus. Lubāna ezeru ieskauj dambji (36 km), ūdens līmenis tajā tiek regulēts, izmantojot Aiviekstes slūžas un ezera izvadkanāla slūžas, dabiski ezera krasti vairs nav saglabājušies.