Medījamo dzīvnieku piebarošana un tās ietekme uz medību saimniecību analizēta jau sen. Arī Latvijā. Pirms 80 gadiem klajā nāca profesora Arvīda Kalniņa grāmata Medniecība. Tā ir mednieka rokasgrāmata ar meža zvēru un putnu, kažokādu zvēru audzēšanas, putnu aizsardzības, medību saimniecības, medību piederumu, medību veidu un tā laika medību noteikumu apskatu. Visai liels materiāls veltīts savvaļas dzīvnieku piebarošanai, ko grāmatas autors sauc par barošanu.

Lai arī kopš grāmatas izdošanas pagājis gandrīz gadsimts, tajā atrodamās atziņas ir aktuālas arī mūsdienās. 

Lūk, ieskats grāmatas lappusēs, kurās var atrast jau paaudžu maiņas dēļ piemirstu, taču ļoti noderīgu informāciju.

Piebarošanas ieguvumi un trūkumi

Lielākā palīdzība, ko cilvēks var sniegt medījamajiem dzīvniekiem un kas arī ir visnoderīgākā, lai novērstu slimības, ir piemērota dzīvnieku barošana. It sevišķi ziemā, lai gan to var darīt arī vasarā.

Ziemas barošanai tomēr ir arī ļaunās puses, jo dzīvnieki koncentrējas vienā vietā un var kļūt par malumednieku upuriem. Otrs ļaunums – ziemu pārcieš arī vārgākie eksemplāri un līdz ar to tiek negatīvi ietekmēta dzīvnieku populācija konkrētajā apvidū. Ja barība medījamajiem dzīvniekiem nav pilnībā piemērota, piemēram, sausa un satur daudz mazāk ūdens nekā savvaļā pieejamā, kas sevišķi sakāms par briežu un stirnu piebarošanu ar sienu, tad zvēri bieži vien slimo. Un sevišķi grūta viņiem vēlāk pavasarī ir pāreja no ziemas barības uz jauno zālīti. Pie negatīvām pusēm jāpieskaita arī tas, ka zvēri izlikto barību ēd, ilgāku laiku stāvēdami uz vietas. Bet dabā viņi pārvietojas. Ilgāka kustēšanās ir vajadzīga arī stirnu un briežu veselībai. Tāpēc barība medījamajiem dzīvniekiem jāizliek tā, lai pēc iespējas samazinātu negatīvos aspektus.