Ēdamās sēnes, kuras ir arī bieži sastopamas un jau no bērnības daudziem ierādītas, Latvijā ir gailenes, bekas un bērzlapes. Ar gailenēm nevarēsi nošaut greizi, it īpaši, ja iemācīsies līdzinieces. Vienīgā indīgā beka – velna beka Latvijā ir pārāk reti sastopama, bet dažas citas rūgtuma dēļ var sabojāt mērci. Savukārt bērzlapju gadījumā pilnīgam iesācējam būtu jāatkārto, kā tās atšķirt no indīgajām mušmirēm.

Bērzlapes

Bērzlapes ir trauslas sēnes, kas pieder lapiņu sēņu grupai. Latvijā ir aptuveni 100 bērzlapju sugas (divas trešdaļas no tām ar dažādu nokrāsu sarkanām cepurītēm), tāpēc iemācīties katru no tām sēņotājam varētu būt sarežģīti. Ja uzņemsi bērzlapes foto kaut vai no visiem rakursiem, pat speciālistam būs grūti noteikt sugu, jo vienas no svarīgākajām bērzlapju sugu atšķirībām ir sporu birumrakstu krāsa, kā arī garša, smarža un blakus augošie koki. 

Tāpat sugas noteikšanā svarīgs ir ne tikai lapiņu birzīgums un krāsa, bet arī veids, kā tās piestiprinājušās pie cepurītes. Sākotnēji bērzlapju cepurītes ir noapaļotas, tāpēc vietām cilvēki tās dēvē par podiņiem vai poķiem. Augļķermenim attīstoties, bērzlapes cepure sāk iztaisnoties. 

“Ja vēlies lasīt bērzlapes, un tās ir 15 dažādas sugas, tad par katru no tām jābūt pārliecinātam. Tomēr nav jau tik traki, svarīga metode bērzlapju sugu atšķiršanai ir vienkārša – pieliec pie mēles. Ja sēne ir sīva, tad arī pēc vairākkārtējas novārīšanas nedabūs sīvumu nost,” skaidro Diāna Meiere, piebilstot, ka bērzlapes nav indīgas.