Ar Āfrikas cūku mēri (ĀCM) Latvijā sadzīvojam jau vairāk nekā vienpadsmit gadus. Joprojām ir cilvēki, kuri uzskata, ka stāsts par šo bīstamo slimību ir kādu nelabvēļu izdomātas pasakas, lai apgūtu finansējumu un samaitātu dzīvi kā cūkkopējiem, tā arī medniekiem. Taču, kad paša acīm esi redzējis ĀCM patieso seju un izpausmes kā mežā, tā mājlopu kūtī, joki vairs nebūt nav prātā. Pārtikas un veterinārā dienesta Ziemeļvidzemes pārvaldes vadītājs, valsts vecākais veterinārais inspektors Mārcis Ulmanis ir viens no tiem cilvēkiem, kuriem ik dienu nākas saskarties ar ĀCM radītajām problēmām. Tāpat Mārcis ir arī mednieks, tāpēc viņš spēles laukumu redz no visām pusēm.

Vai atceries, kā ĀCM nokļuva līdz Ziemeļvidzemei?

Kad ĀCM 2008. gadā no cita kontinenta nokļuva līdz Gruzijai, šķita, ka tas vēl ir tālu, tālu. Prognozes liecināja, ka gadā tas pārvietojas vien par 30 līdz 50 kilometriem. Taču tad ļoti ātri sapratām, ka nemaz tas tik tālu vairs nav un slimība pārvietojas arī lieliem lēcieniem. Un tā 2014. gadā mēris jau bija Latvijā.

Tajā laikā braucām palīgā uz Latgali veikt pirmos aizsardzības pasākumus cūku novietnēs. Atbraucām atpakaļ, un atklājās, ka slimība jau ir arī pie mums Ziemeļvidzemē… Pirmā mežacūka tika atrasta Valkas pusē. Ērģemes mednieki zvanīja un ziņoja par beigtu mežacūku. Aizbraucām, atgriezām vēderu, un viss bija skaidrs… Burtiski pēc vairākām dienām ĀCM tika konstatēts turpat netālu arī mājas cūkām.