Jau iepriekš esam rakstījuši par mednieku novērojumiem attiecībā uz stirnu veselības stāvokli, kā arī par dažādām briesmām, ko mednieki atklāj pēc nomedīšanas, sākot medījuma pirmapstrādi. Daudzi uzskata, ka stirnas un staltbrieži ir tīri dzīvnieki, nu, vismaz salīdzinot ar mežacūku noteikti. Mežacūkas tartaru neēdīsi, bet stirnas un staltbrieža – bez liekas domāšanas. Tomēr sarunās ar medniekiem atklājas, ka ir nomedīti brieži, kuru plaušās ir gari tārpi, visādi izaugumi, gadījušās arī stirnas ar visādiem parazītiem.

Tāpat mednieki runā par novārgušām stirnām ar dīvainu uzvedību, kas patiesībā nekādā veidā nav saistīts ar rap­šiem. Kad stirnas saēdas rapšus, tad kļūst dīvainas, bet šoreiz par citu. Kādu gadu, sēžot medību tornī, kad bija līdzi tikai fotokamera, nevis ierocis, piefiksēju pavisam vārgu āzīti, kas knapi nosteberēja gar torni un iegāja mežā. Izskatījās, ka dodas taisnā ceļā uz mirstambedri. Diemžēl no arhīva šī āža bilde ir kaut kur izčibējusi. Apmēram pēc gada uz tā paša lauka tika manīta stirnu kaziņa, kas arī iznāca no krūmiem, pārgāja pāri laukam, iekāpa grāvī un pazuda. Nākamajā dienā dzīvnieks tika atrasts nobeidzies tajā pašā laukā. Lai neapdraudētu citus dzīvniekus, tas tika norakts.

Šogad augustā pavisam citās platībās, dodoties stirnāžu medībās, pie apvāršņa parādījās āzis, kam arī tāda pati tipiska gaita – uzrauts vēders, izliekta mugura, pats tik tikko kustas. Izdevās šo stirnāzi nomedīt, un atklājās, ka tam kuņģis ir nevis tipiski liels, pildīts ar veģetācijas masu, bet pilnīgi tukšs. Tukšas tāpat bija arī zarnas. Gaļas kvalitāte bija ļoti slikta, tādēļ tika nolemts, ka uzturā tā netiks lietota. Pats dzīvnieks novājējis, sliktā stāvoklī.