Ir tādi medību sapņi, kas nenāk viegli. Tie pieprasa pacietību, zināšanas, neveiksmju norīšanu un daudzas stundas mežā. Un tad kādā brīdī viss sakrīt – laika apstākļi, noskaņojums, veiksme, suņa darbs… un sapnis beidzot kļūst par realitāti. Tā man notika ar sloku.

Sloku pavasara medības Latvijā tradicionālajā izpratnē beidzās 2005. gadā līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā, jo Putnu direktīva nepieļauj medības putnu ligzdošanas un migrācijas laikā. Daudzi to interpretēja kā pilnīgu sloku medību aizliegumu, bet tas nebija tiesa – medības rudenī ir atļautas. Tikai tās ir pavisam citādas un, godīgi sakot, arī daudz sarežģītākas.

Pavasarī tu stāvi pārlidojuma vietā, tēviņi velk un meklē mātītes, un ar precīzu šāvienu sloka nokrīt gandrīz pie kājām. Rudenī tā nenotiek. Rudenī sloka nevienam nepiedod kļūdas – tā ir viltīga, uzmanīga un neticami manīga. Bez labi apmācīta putnusuņa šīs medības praktiski nav iespējamas.

Latvijā par rudens sloku medībām runā maz. Vietējie mednieki lielākoties šajā laikā ir dzinējmedībās – tur ir trofejas, adrenalīns, lielie stāsti. Tikmēr sloka ir kā smalka delikatese. Tā ir medījama nevis kilogramiem, bet mazām izcilas garšas porcijām. Tās nav kolektīvās medības, tās ir meistarības, pacietības un komandas darba medības.