Rudenī, kad meža dzīvnieku dabiskie barības resursi samazinās, mednieku kolektīvi pastiprinātāk veic dzīvnieku piebarošanu. Tā palīdz nodrošināt dzīvniekiem papildu barības vielas ziemas periodā, stabilizē populāciju un uzlabo novērošanas un medību organizēšanas iespējas. Tāpat ilgtermiņā pareiza piebarošana/pievilināšana var arī būtiski samazināt postījumus lauksaimniecībai un mežsaimniecībai.

Tomēr piebarošanai ir arī otra puse – nepareizi organizētas barošanas vietas kļūst par infekcijas un parazītu perēkļiem, radot risku ne tikai savvaļas dzīvniekiem, bet arī mājlopiem un pašiem medniekiem. Šoruden situācija ir īpaši apgrūtināta, medniekiem atkal jāstājas pretī nopietnam izaicinājumam – Āfrikas cūku mēra uzliesmojums ar jaunu spēku pāršalc Latvijas mežus un lauku saimniecības. Tā ir situācija, kas pārbauda mūsu saliedētību, disciplīnu un spēju ilgtermiņā domāt par līdzsvaru dabā un sabiedrības drošību.

Āfrikas cūku mēris Latvijā cirkulē kopš 2014. gada, slimība atkal ir uzliesmojusi vairākos reģionos, radot būtiskus zaudējumus gan medību, gan lauksaimniecības nozarē. Līdz ar to higiēna dzīvnieku piebarošanas vietās ir viena no svarīgākajām preventīvajām darbībām, kas var palīdzēt ierobežot slimību izplatīšanos. Diemžēl ĀCM nav sezonāla gripiņa – tas ir vīruss, kas spēj ilgstoši dzīvot dabā, izplatīties ar mirušiem dzīvniekiem un ļoti ātri iznīcināt ne tikai mežacūkas, bet arī mājas cūku saimniecības. Mežacūkas vairojas ražīgi, un, ja mēs atslābstam pēc vienas vai divu sezonu uzvaras, proti, skaita samazinājuma, vīruss var ātri atgriezties.