Kad zeltainais šakālis parādījās Latvijā un 2013. gadā pirmo reizi tika nomedīts netālu no Jelgavas, bija skaidrs – tas ir invazīvs, jo tā ir mūsu zemei sveša, šeit nekad nebijusi suga. Sanāca tā, ka zeltaino šakāli ļoti ātri iekļāva invazīvo medījamo dzīvnieku sugu sarakstā, nosakot gan saudzēšanas periodu – tieši tādu pašu, kāds tas ir vilkam. Iemesls – zeltainais šakālis ir minēts kādā no direktīvām vai konvencijām, tādēļ ar medību sezonas ierobežojumu.

Tad vairākus gadus necik daudz ziņu par šakāļiem nebija. Varbūt medīja un neziņoja, varbūt neredzēja, varbūt nesaprata, kas tieši tas ir. Tad parādījās ziņas no Igaunijas, kur lapsa ar garām kājām tomēr izrādījās šakālis. Tāpat arī Lietuvā tie tika manīti. Tad pavisam pēkšņi un negaidīti 2020./2021. gada medību sezonā oficiāli tika nomedīti divi desmiti šakāļu. Nu tie manīti ne tikai pie Jelgavas, bet arī Kurzemes rietumos konstatēta samērā ievērojama populācija, tāpat jau 2019. gadā šakālis ticis novērots Ķemeru Nacionālajā parkā, kur par to dabas mīļi ļoti priecājās, jo esot parādījusies jauna suga, kas tikai papildināšot mūsu bioloģisko daudzveidību.

Sākās diskusijas, ka šakālis nevar būt invazīva suga, jo izplatās dabiski, dažādu apstākļu dēļ – tostarp arī klimata pārmaiņu rezultātā – paplašinās tā areāls. Sekoja izteikumi, ka zeltainā šakāļa medības pie mums būtu jāaizliedz, jāveic monitorings un tikai pēc tam varbūt tās būtu jāatļauj. Šobrīd izmaiņu nav, bet jāatceras, ka pašlaik līdz 15. jūlijam spēkā ir liegums.