Medības jau nebūtu medības, ja tajās nenotiktu zili brīnumi! Cik nav dzirdēts, ka pēc šāviena alnis kādu brīdi izliekas par beigtu un, kad mednieks pagriež muguru, lai dotos uz automašīnu pēc medību atļaujas, pielec kājās un projām ir. 

Man pašam pagājušajā rudenī nācās izsekot ievainotu briedi. Mednieks bija raidījis šāvienu uz ragaini, un tas zemē kā nopļauts! Taču galvu vēl cilājis. Mednieks nolēmis vairs nešaut un devies klāt. Lai iemūžinātu medījumu, pieslējis plinti turpat pie medījuma, izvilcis tālruni un nospiedis fotografēšanas pogu. Tajā mirklī briedis pielēcis kājās, un tik vien viņu redzēja. Par laimi, plinte nebija atslieta pret ragiem, tāpēc, briedim aizskrienot, nokrita zemē, nevis pazuda ar visu dzīvnieku meža biezoknī! Tad man vēl nebija medību suņa un nācās vien izmisušajam kolēģim palīdzēt medījumu meklēt. No sākuma kuplajās papardēs vēl bija pa kādai asiņu pilei, taču to kļuva arvien mazāk un mazāk… Beidzot pēc pāris kilometriem nu jau nakts melnumā pamanīju tā paša brieža pēdas uz ceļa, kas šķīra mūsu un kaimiņu medību platības. Meklēšanu nācās pārtraukt un turpināt jau no rīta ar kaimiņu atļauju un suni palīgā. Diemžēl pat suns nespēja palīdzēt un porcijās nācās dalīt nevis briedi, bet to nelielo plastmasas savilcēju…