Septembrī plašas diskusijas Eiropas gaiteņos izvērsās par Eiropas Savienības vilku populāciju apsaimniekošanu, bet šoreiz iniciatīva nāca nevis no pašas Eiropas Komisijas (EK) ģenerāldirektorāta "Vide", bet gan no EK vadības, proti, pašas prezidentes Urzulas fon der Leienas. 

Diskusija par elastīgākiem vilku apsaimniekošanas, lasi, kontrolētu medību, nosacījumiem virmo jau sen, jo lielo plēsēju jautājums ir klātesošs visās diskusijās, bet Eiropas Komisija līdz šim negribēja, nevēlējās, neuzskatīja par vajadzīgu ieklausīties lauku iedzīvotāju, mednieku, lauksaimnieku, sabiedrības locekļu un arī zinātnieku viedokļos un pat Eiropas Parlamenta nostājā. Šeit pārsteidz divas savā ziņā paradoksālas lietas. Nopietna diskusija sākās tikai pēc tam, kad fon der Leienas ponijs krita nevienlīdzīgā cīņā ar vilkiem un EK prezidente publiski paziņoja, ka vilki rada apdraudējumu ne tikai mājlopiem, bet arī sabiedrībai, par ko piedzīvoja milzu uzbrukumu no dzīvnieku tiesību aizstāvju puses. Loģiski… ko citu varēja gaidīt!

Otrs paradokss ir tāds, ka, par spīti tam, ka Eiropas Savienībā vilku un arī citu lielo plēsēju skaits pēdējo desmit gadu laikā strauji pieaudzis, tomēr EK vilku populācijas novērtējums to neatspoguļo, jo apdraudēto populāciju skaits ir nevis samazinājies, bet pieaudzis. Kā tas iespējams? Piemēram, ja pēc pārsimt gadu pārtraukuma vilki uzrodas Nīderlandē, saprotams, ka to skaits ir neliels, tādēļ populācijas stāvoklis attiecīgi ir nelabvēlīgs. To populāciju skaits, kuru statuss tiek vērtēts kā nelabvēlīgs, ir palielinājies gluži vienkārši tādēļ, ka vilki konkrētās valstīs nav bijuši vispār, pēkšņi uzradušies un tagad situācija teorētiski sanāk sliktāka nekā iepriekš. Eiropas Medību un dabas aizsardzības asociāciju federācija (FACE) norāda, ka ES vilku aizsardzības veiksmes stāsts ir reāli pazudis nepareizi interpretētos datos.

Jautrība slēpjas arī tajā faktā, ka pēc fon der Leienas paziņojuma Eiropas Komisija steidzīgi sāka taujāt pēc datiem par vilku populāciju dalībvalstīm, dodot tām divas nedēļas, kaut gan tuvojas arī oficiālais ziņošanas laiks, kas ir saistošs visām dalībvalstīm. Te jājautā – vai tam sekos kāda konkrēta rīcība vai tā ir darbības imitācija?