Uzaicināt dāmu uz restorānu nav liela māksla. Pamēģiniet uzņemt vienā reizē piecpadsmit meitenes! Tieši tādu uzaicinājumu uz restorānu "Mežs Kungs" sagaidīja Latvijas Dāmu mednieču klubs "Lady HUNT" un mūsu meiču viesi no Lietuvas, kad viesojās Bauskas apkaimē.

Kad medību kluba Codes bebri platībās norisinājās ikgadējās stirnāžu medības riesta laikā, restorāna īpašnieks Mareks Miļjus piedāvāja telpas informatīvajam semināram par buku vecuma noteikšanu pirms šāviena un trofejas novērtēšanu pēc tam. Tur arī iepazināmies ar Mareku, kurš laipni izrādīja sava restorāna telpas un pacienāja viesus ar lieliskiem stirnas gaļas ēdieniem: tartaru, sautētas gaļas zupiņu un kūpinātu buka cisku. Tad arī vienojāmies par interviju.

Mednieks, taču ne tik sens

Mareka Miļjus medību gaitas de iure sākās 2006. gadā, taču tā pa īstam šai nodarbei viņam izdevies pievērsties tikai tad, kad kopā ar ģimeni bija nolemts pārcelties uz dzīvi mežā.

“Es pats esmu vēl samērā jauns. 1980. gada izlaidums. Olimpietis, kā tētis mēdza uzsvērt. Maskavas olimpiādes gadā dzimis,” joko Mareks. “Taču par mežu esmu sapņojis jau kopš mazotnes.”

Mareks ir izaudzis skaistā vietā – Bērzkalnos, kur teju ikvienam toreiz bija saistība ar Mežrūpniecības saimniecību, PSRS laikos īsumā dēvētu par MRS. “Mēs bijām liels ciemats, kurā katra puikas tēvs strādāja mežā. Vienam tētis bija zāģeris, citam brauca ar kokvedēju, trešajam ar traktoru. Mēs bijām kā viena liela saime, un katru sestdienu mūs – visus mazos – sameta bobikā un aizveda uz mežu. Mēs bijām dzinēji. Toreiz vietējā ēdnīcā mums bija atlaides, jo mēs bijām mednieku vai dzinēju bērni. Un tajā vietējā ēdnīcā mums bija medījuma gaļa pusdienās. Lūcijas tante gatavoja ļoti gardi, kā tagad atceros,” smejot stāsta Mareks.

Turpinot stāstījumu, viņš atklāj, ka tieši šī iesaiste meža un medību darbos bērnībā bija tas, kas ielika pamatus visai dzīvei un, pat sākot patstāvīgas gaitas, apprecoties, vilka atpakaļ uz mežu, lai galu galā pievērstos medībām.