Ja dzīvnieks aiziet ar asinspēdu, ne vienmēr runa ir par neprecīzu šāvienu. Mēdz gadīties, ka šķietami mierīgs medību vakars vienā mirklī pārvēršas dullā pakaļdzīšanās piedzīvojumā tikai neticamas sagadīšanās dēļ. Ar savu stāstu dalās pieredzējušais asinspēdu meklētājs, mednieks Justs Dzedons.Viena vai tomēr divas cūkas?

Tumšā rudens vakarā sēžu tornī pie kukurūzas lauka, gaidu mežacūkas. Kā sāk satumst, klāt arī 20 līdz 25 rukšu bars, kas šiverē pa zālāju blakus kukurūzai. Ilgi un kārtīgi izpētu tās termomonoklī un nakts redzamības tēmēklī, līdz izvēlos lielāku cūku. Jūtu, ka šāviens ir labs, pēc tā viss bars saskrien kukurūzā, bet viens dzīvnieks nošķiras un pazūd garajā zālē. Asinis var ieraudzīt uzreiz, un arī ruksis nav ilgi jāmeklē. Šķiet, ka viss labi, var plaukšķināt un priecāties par veiksmīgām medībām, bet… pēkšņi saprotu, ka nav labi. Zālē guļ sivēns, bet droši zinu, ka raidīju šāvienu uz lielāku cūku. Tiešām pārskatījos? Trāpījums arī tāds dīvains – rumpja beigu daļā pirms pakaļkājas, lai gan tēmēju aiz lāpstiņas un arī ierocis bija uz atbalsta. Moka nelāga nojausma, tādēļ pagaidām atlieku domu par došanos uz medniekmāju un no mašīnas izlaižu savu Bavārijas asinspēdu dzinējsuni Rako. Nelieku ne izsekošanas sistēmu, ne aizsargvesti, jo sunim nav dota komanda meklēt, plānojam tikai kontrolgājienu gar lauka malu. Pieres lampiņas gaismā dodamies uz priekšu, un Rako pēkšņi apstājas tieši kukurūzas lauka malā. Pieeju klāt un bingo – vēl viena asinspēda! Tā kā ir tumšs un ruksis nebija mazs, atlieku meklēšanu uz rītu – apmēram pulksten pusseptiņiem.