Noteikti bērnam var un vajag arī jautāt, ko viņš domā un vai gribētu piedalīties, tomēr, jo mazāks bērns, jo mazāk viņš spēj iztēloties, kas ir tas, kam viņš piekrīt.

Bieži saskaros ar dziļām pretrunām starp dažādiem uzskatiem par medībām un to vietu mūsdienu sabiedrībā, un par to, vai šī aktivitāte palīdz vai kaitē nākamajām paaudzēm. Gadiem cilātā tēma, par kuru ikreiz, kad pavīd kāds komentārs, foto vai videosižets ar bērniem medībās, tiek lauzti šķēpi un sabiedrība dalās divās frontēs. Tādi, kas par, un tādi, kas pret.

Esmu kaislīgs mednieks un divu bērnu tēvs, likumsakarīgi – dodos medībās arī kopā ar saviem bērniem. Vienā no pēdējām kopīgajām medību reizēm ar meitu nomedījām selektīvu stirnāzi. Pozitīvo emociju lādiņš ilgam laikam man pašam, bet īpaši meitai. Tādēļ izveidoju īsu video gan ģimenes arhīvam, gan sociālajiem tīkliem, par ko saņēmu ne tikai atsauksmes “Super par tādu tēti, cepuri nost!”, “Labs, vismaz izaugs kārtīga meita!”, bet arī šādus: “Izdzimtenis, tu audzini agresīvus potenciālos slepkavas”, “Ja pašam patīk nogalināt, tad nevajag to uzspiest bērniem!”, “Kaut tu aizrītos ar to noslepkavoto gaļas gabalu!”

Šie agresīvie komentāri manī izraisa smaidu, jo zinu, cik ironiski tas skan. Cilvēki, kas ir pret medībām, joprojām paši patērē gaļu, izmanto dzīvnieku produktus un netieši atbalsta medības jeb, viņu valodā sakot, slepkavošanu. Šo dažādo emociju iespaidā uzmeklēju un apkopoju informāciju no medniekiem, nemedniekiem, cilvēkiem, kas strādā ar bērniem, kā arī vērsos pie psiholoģes.