Ziemas otrā puse, medības ar dzinējiem beigušās. Vairs tik sēžam torņos un gaidām briežu teļus. Vietās, kur briežu par daudz un zemniekiem ēd nost visu, ko vien atrod.

Vakars. Esmu iekārtojies pie vēja apgāzta torņa uz zemes. Sēžu sniegā apgāztā torņa ēnā. Brieži, kā jau katru vakaru, iznāk. Bariņš – divpadsmit gabali. Iznāk ļoti laikus, saule vēl spīd, bet zemu. Kādi metri trīssimt. Gaidu, kad pienāks tuvāk, bet brieži spītīgi ganās gar mežu un tuvāk nenāk. Kādu stundu vēroju, jau esmu visus izpētījis un pārskaitījis. Aiz gara laika katram iedodu vārdu, nu, lai vieglāk atšķirt. Tuvāk tik un tā nenāk. Tuvojas tumsa, vēl kādas piecpadsmit minūtes, kad varētu redzēt, uz ko un kā šaut. Tā kā barā ir divpadsmit gabali, tad negribas šaut jau gandrīz tumsā, jo iespējas sajaukt ir lielas. Pieiet tuvāk nevaru, jo pilnīgi klajš lauks. Pirms pašas tumsas nolemju tomēr līst uz vēdera pa sniegu klāt un tieku līdz kādiem 150 metriem. Ir jau noskatīts barā knapākais un neveiklākais. Guļot sniegā uz vēdera, šauju, un uzreiz ir tā katram medniekam zināmā sajūta, ka nu nesanāca. Brieži prom, ieskrien mežā. Viens gan skrien mazliet atstatu.