Oktobris. Pirmās rudens naktis, kad gaiss atdziest tik ļoti, ka no rīta zeme balta. Lapas nākamajā rītā no zariem krīt kā akmeņi. Kad zeltaini saules stari sāk kausēt sarmu, mežā ieskanas skaņas balsis, ir sākusies dzinējmedību sezona – īpašs laiks, ko ar patīkamu uztraukumu gaida ikviens mednieks. 

Tā ir bauda stāvēt uz masta un ieklausīties meža skaņās, kuras papildina dzinēju sasaukšanās un suņu rejas. Un tad tas mirklis ir klāt – starp koku stumbriem parādās medījums! Vienā elpas vilcienā ir jāpaspēj novērtēt dzīvnieku un jāpieņem lēmums. Savukārt vakara krēslā virs purva akačiem un sīkajām priedītēm dzirdami spēcīgu spārnu švīksti un zosu klaigas. Mazliet skumīgas, taču mednieka sirdi tās pilda ar cerībām. Kā medniekiem šajā laikā klājies?

Mārča stāsts

Mārcim Šnēbergam, kurš medī Talsu novada Ģibuļu pagastā, medību klubā Pastende, izdevies nomedīt stirnāzi ar ļoti neparastu galvas rotu. Nelielā telefonintervijā viņš stāsta:

“Ilgāku laiku nebiju ticis uz medībām. Katrs vakars bija vēl lietaināks par iepriekšējo. Tomēr klāt bija baura laiks, un mājās jau nevar nosēdēt! Izvēlējos doties uz lielo mežu, nevis lauku malām un pļavām. Jau biju nogājis kādus 500 metrus pa tādu kā kāpu. Gar to abās malās ik pa gabaliņam ir izcirtumi. Vēroju tos termomonoklī, un gandrīz katrā no tiem bija pa kādai stirnai – kazas, kazas ar kazlēniem. Redzēju jaunu briežu gotiņu.