Februāris. Savulaik mēdza teikt – Sveču mēnesis. Iespējams, tāpēc, ka tumsa pamazām atdod vietu gaismai un, lai šo gaismu baudītu ilgāk, iededzām sveces. Šis februāris drīzāk atgādināja martu. Sniegs, ja tā var teikt, bija retums, un sals naktīs mijās ar atkušņiem, lietainām dienām. Upītēs, strautos un grāvjos bija daudz ūdens un, lai tos šķērsotu, nācās krietni papūlēties vai meklēt apkārtceļus. Februāra beigās gan ziema apžēlojās un dāvāja kā ņipru salu, tā pāris riekšavas sniega, kas pelēko zemi ietina ja ne biezās kupenās, tad vismaz baltā paladziņā. Kā medniekiem šajā laikā klājies?

Veiksmīgas medības izdevās Nikolajam Antipenko, kurš medī kā Pierīgā, tā Lubāna ezera apkaimē. Viņam vienā medību pievakarē izdevās nomedīt pat divus špīserus. Īsā telefona intervijā Antipenko kungs stāsta:

“Kopā ar medību kolēģi bijām aizbraukuši uz medībām Lubāna apkaimē. Mums bija briežu buļļu medību noslēgums un nolēmām medīt špīserus – līdz divus gadus vecus briežu buļļus. Iekārtojāmies medību tornīšos 350–400 metrus viens un otra.

Man pirmais bullītis iznāca ap sešiem. Mirkli pakavējās un iegāja atpakaļ mežā. Pēc pusstundas skatos, ka iznāk viens nedaudz mazāks, otrs tālāk viņam aiz muguras mazliet lielāks. Brīdi pafilozofēju, kuru pagaidīt pienākam tuvāk. Taču neatstāja doma, ka varu palikt kā bez viena, tā bez otra…