Visa tā diena bija kā nebeidzams mednieku stāsts. Vienas no pēdējām dzinējmedībām janvārī pavadīju savā klubā Dienvidkurzemē. Šī gada mūsu rajonam netipiskā sniegotā ziema pārsteidz ar stabili aukstu laiku, biezu sniega segu un skaistiem laika apstākļiem. Tieši tas, kas ir vajadzīgs, lai nomedītu briežus mūsu kluba platībās.

Pēdu lenkšana un medības ar traucēšanu, kad viens mednieks iet pa pēdu un pavisam neliels skaits kolēģu stāv uz pārējām, ir viens no sekmīgākajiem medību paņēmieniem konkrēti mūsu platībās, kur ir daudz cirsmu, vienā pusē ir upe, otrā rajona nozīmes ceļš, bet platības ir izstieptas kā tāda gara desa.

Janvāra vidū sapulcējāmies medniekmājā, apsveicinājāmies. Pēc pārskata aizpildīšanas sadalījāmies pa ekipāžām un devāmies meklēt svaigas pēdas sniegā. Par laimi, tieši piektdienas vakarā bija nedaudz uzsnidzis plāns, irdens sniedziņš, kas ļāva viegli atšķirt vakardienas un vecākas pēdas. Man palaimējās pamanīt vietu, kur liels brieža bullis ir šķērsojis ceļu. Kad satikāmies ar kolēģiem, noskaidrojās, ka ārā no šī masta tas vēl nav izgājis. Tad mēs raiti devāmies uz saviem medību numuriem, bet mūsu labākais pēdotājs sāka sekot briedim.