Medību saimniecība un savvaļas dzīvnieku populācijas nav lielveikala plaukts, kurā preču daudzumu var mehāniski papildināt vai samazināt pēc vajadzības. Tā ir dzīva, mainīga sistēma, kurā katru procesu ietekmē daudzi savstarpēji saistīti faktori – barības bāze, klimats, plēsēji, slimības, cilvēka saimnieciskā darbība, medību slodze un arī politiski pieņemti lēmumi. 

Vienā brīdī varam runāt par milzīgām postījumu problēmām lauksaimniecībai, bet nākamajā – par Āfrikas cūku mēri, kas vienu problēmu faktiski noņem no dienaskārtības, vienlaikus radot pavisam citas sekas un jautājumus. Šobrīd pārnadžu populācijas tiek ļoti intensīvi apsaimniekotas, kamēr lūšu un lāču populācijas faktiski netiek medību ceļā regulētas, bet vilku populācija tiek apsaimniekota ierobežoti. Tas nozīmē, ka cilvēks iejaucas nevis vienā atsevišķā posmā, bet visā ekoloģiskajā sistēmā, kur sekas ilgtermiņā ne vienmēr ir precīzi prognozējamas. 

Ar dabu nedrīkst spēlēties šauru interešu vai mirkļa politisku lēmumu dēļ. To esam pieredzējuši jau vairākkārt, taču diemžēl ne vienmēr no šīm kļūdām mācāmies.